Div’ pirkstiņus es nopļāvu… Kā man tagad rīkoties?

Visbiežākā kļūda – velkot zāles pļāvēju atpakaļgaitā virzienā uz sevi, paslīd vai aizķeras kāja, zāles pļāvējs tiek uzrauts sev virsū.

Apauj kājas!

«Es domāju, ka ar mani jau tas nenotiks, desmit, divdesmit gadu šitā darīju, un gāja kā smērēts…» Šos vārdus mikroķirurgiem nākas dzirdēt gana bieži. Lepoties nav, ar ko, – ja divdesmit gadu esi strādājis ar fleksi bez uzlikta aizsarga (starp citu, tas maksā tikai padsmit eiro) vai frizējis mauriņu, basām kājām stumdot pļaujmašīnu, skaidrs, ka rīkojies neapdomīgi un tīšuprāt izaicini likteni. «Visbiežākā kļūda – velkot zāles pļāvēju atpakaļgaitā virzienā uz sevi, paslīd vai aizķeras kāja, zāles pļāvējs tiek uzrauts sev virsū un faktiski sakapā mīkstos ­audos – bieži tie ir kāju pirksti. Asmens griežas ļoti ātri un ar lielu jaudu – tā nav giljotīnas tipa amputācija, kad nocērt kā ar zobenu; amputācija notiek vairākos līmeņos, un šādus pirkstus piešūt ir ļoti grūti – rekonstrukcijas iespējas ir niecīgas,» skaidro mikroķirurgs Kalvis Pastars.

«Replantācija, ko tautā sauc par pirkstu piešūšanu, ilgst vairākas stundas, un ārstēšana – vairākus mēnešus. Lai saglabātu pēdu, reizēm jāpārstāda audi, un tad atjaunošana ir vēl sarežģītāka. Jebkurā gadījumā jārēķinās ar apgrūtinātu staigāšanu. Jā, ir pieejami ortopēdiskie apavi, bet, kamēr sadzīst pirksti, nereti vajadzīgi kruķi.»

Tāpēc – lai cik silts būtu ārā, lai cik mīksta un patīkama zālīte, pļaujot jāvelk apavi ar stiprinātu purngalu, kurā iestrādāts metāls vai ļoti bieza gumija, jo tad cietīs tikai tupeles, nevis kājas. Krokši te nederēs! Par ļaunu nenāk izmantot arī skaņu slāpējošas austiņas, lai nemaitātu dzirdi, un briļļu vai sejsega lietošana, lai izvairītos no kāda akmentiņa acī.