Dermatoloģe un veneroloģe Ilze Jākobsone: Mans uzvedums nav nosodīt

Ārste ILZE JĀKOBSONE ir viena no nedaudzajām dermatoveneroloģēm, kura pacientus pieņem par valsts naudu un atstāj viņiem savu telefona numuru, lai zvana kaut brīvdienā. Tad arī viņai pašai ir mierīgāks prāts – ja nu kaut kas notiek, cilvēkam būs, kur meklēt palīdzību.
Arta Lāce
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Lolita Graudiņa

ANAM­NĒ­ZE

• Dermatoloģe un veneroloģe ar teju 35 gadu pieredzi.
• Ārstē pieaugušos un bērnus no 10 gadu vecuma, pieņem VCA poliklīnikā Aura un Lāzerklīnikā.
• Divpadsmit gadus darbojusies Seksuāli transmisīvo un ādas slimību valsts centrā – sākumā strādājusi statistikas nodaļā un pieņēmusi pacientus, bet drīz kļuvusi par iestādes vadītāju.
• Kopš 2006. gada pasniedzēja Starptautiskajā Kosmetoloģijas koledžā.
• Rīgas Stradiņa universitātē ieguvusi arī maģistra grādu veselības aprūpē.
• Nozīmīgākie skolotāji – ārsti ar lielo burtu: profesori Ilmārs Lazovskis, Jūlijs Anšeļevičs, Dzidra Branta, docente Rita Gūtmane. «Viņiem gribēju līdzināties arī cilvēciskā ziņā.»
• Patriotisku jūtu dēļ pirmā darbavieta bija dzimtajā Alūksnē. 
• Kopā ar vīru Imantu kopā pavadīti 32 gadi, divi pieauguši bērni.
• Uzskata, ka ārsta profesionalitāte nav atdalāma no cilvēcības.
• Mīļākais dzīvnieks: pašas baltais kaķis ar melniem plankumiņiem, vārdā Pūks.
 

Cilvēki kļuvuši saprotošāki, esam pieņēmuši, ka sekss ir pilnīgi normāla dzīves sastāvdaļa un ka infekcijas, kas nāk kopā ar to, ir dabisks process.

– Dakter, interesanti, par ko jūs gribējāt kļūt bērnībā?
– Par veterinārārsti, kaut gan man nebija ne sava suņa, ne kaķa. Tomēr apkārtējie atrunāja: «Tas ir smags darbs – būs teļi jāvelk laukā…» Nu labi, ja ne par lopu, tad par cilvēku dakteri! Nevaru pateikt, kurā smadzeņu krokā šī doma mita, bet man nebija šaubu – studēšu medicīnu. Un savu izvēli nekad neesmu nožēlojusi. Domāju, ka kāds mani ir vadījis no augšas. Manā ģimenē mediķu nebija. Mamma Rita strādāja par grāmatvedi, tētis Antons nodarbojās ar civilo aizsardzību, un, lai gan viņiem nebija augstākās izglītības, abi spēja novērtēt tās nozīmi. Mana māsa Inga izmācījās par skolotāju. Mammīte ļoti daudz darīja ar rokām, iemācīja adīt, šūt, vienīgi es esmu slinka. No mammas iemācījos, ka jāiet uz priekšu, lai cik grūti būtu. Paps bija dzimis pedagogs, ļoti labi sapratās ar bērniem, un domāju, ka no viņa esmu mantojusi labestību.

– Un kāpēc tieši dermatoloģija un veneroloģija?
– Kad studēju, grupā bijām divas meitenes no Alūksnes, un, patriotisku jūtu vadītas, pēc mācībām nolēmām strādāt dzimtajā pusē. Tajā laikā lielākā daļa augstskolu beidzām kā internās medicīnas ārsti – terapeiti, bet Alūksnē vajadzēja narkologu un dermatologu. Kolēģe pateica, ka nebūs dermatoloģe, jo šai specialitātei, redz, galā piekabināts venerologs, savukārt es negribēju būt narkoloģe. Tā nu izšķiršanās bija ļoti vienkārša. Ilgi Alūksnē gan nepaliku. Nostrādāju gadu un pēc tam kādā jauno speciālistu pasākumā iepazinos ar savu nākamo dzīvesbiedru Imantu, un mans ceļš atkal aizveda uz Rīgu.

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Raksta abonements - 28 dienas

5 €/raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt
Oriģināls saturs katru dienu

3,49 €/4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
2 orģinālraksti dienā 365 dienas gadā

34,99 €/1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+