Anestezioloģe Agnese Ozoliņa: Nebūt visu varošai sievietei

ANAM­NĒ­ZE

•  Anestezioloģe reanimatoloģe. Kopš 2019. gada vada Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas klīniku.
•  Pacientus pieņem arī Orto klīnikā.
•  Asociētā profesore Rīgas Stradiņa universitātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedrā.
•  Prieku sagādā iespēja dalīties pieredzē ar medicīnas studentiem un rezidentiem un kolēģiem nodot tālāk savas zināšanas. 
•  Precējusies, ir divi bērni (11 un 15 gadi) un suns.
•  Arvien vairāk mācās atpūsties un kādreiz arī neko nedarīt.
•  Vaļasprieks – Pole Exotic Dance jeb dejas pie pilona.
•  Patīk ceļot un peldēt, skatīties autobiogrāfiska žanra filmas.
•  Piedalās TV šovā Dejo ar zvaigzni.

Ir medikamenti, kas var veicināt to, ka pacients smejas vai grib sākt dziedāt. Tas radīts ar mērķi, lai cilvēks savā ārstēšanās procesā gūtu pozitīvu pieredzi.

– Mēs sazvanījāmies pirmdien, un tikai piektdien pēcpusdienā jums bija laiks sarunai. Ļoti daudz darba?
– Nedēļa tā arī paskrien. Te pirmdiena, un skaties – jau piektdiena klāt… Daudz laika man paņem administratīvie pienākumi Anestezioloģijas klīnikā: organizēju ikdienas darbu, piedalos sapulcēs, komisijās, tad vēl jauni projekti, kurus nepieciešams attīstīt. Vienreiz nedēļā kā anestezioloģe esmu operāciju zālē. Un reizi nedēļā, sadarbojoties ar Orto klīnikas vertebrologiem, veicu blokādes pacientiem ar hroniskām muguras sāpēm. Pirmkārt, lai nezaudētu profesionālās iemaņas, otrkārt – medicīna tomēr ir mans sirds aicinājums.

– Kad cilvēkam jādodas uz operāciju, viņš neuztraucas, ka ķirurgs griezīs pušu vēderu. Lielākās bailes ir no narkozes, jo – ja nu neiedarbosies un operācijas vidū pamodīšos, ja nu pēc tam vispār nepamodīšos…
– Pacienti kļūst arvien izglītotāki un grib zināt, kāpēc man būs tāda vai citāda anestēzijas metode? Agrāk vienīgais veids bija iemidzināt dziļā miegā jeb vispārēja anestēzija. Bija mazāka medikamentu izvēle, narkoze bija kaitīgāka organismam, jo vielas, ko izmantoja, darbojās ilgāk un lēnāk izdalījās no organisma. Pacienti konsultācijās man ir stāstījuši: «Kaut kā toreiz pēc narkozes galīgi nevarēju atiet…» Cilvēks pats varbūt to pat neatceras, bet ārsts vai māsa ir teikuši: «Jūs ļoti ilgi modāties, mēs nevarējām vien jūs pamodināt…»