Zelta sirds un traģisks liktenis –
amerikāņu princis Džons F. Kenedijs

Tas notika Amerikā. Tautas acu priekšā izauga zēns, ko visi karsti mīlēja. Ar siltām, brūnām acīm un bieziem, cirtainiem matiem. Ar zelta sirdi un traģisku likteni.

Dagnija Zīverte

15. maijs, 2020

Foto: Wikimedia Commons

Amerikas atmiņā Džons F. Kenedijs juniors ir iegūlis kā mazs zēns. Trīsgadīgs puika zilā mētelītī un sarkanās sandalēs, kas, mājot ardievas tēva zārkam, pievelk mazās, baltās zeķītēs ieauto kājiņu, izslejas un, roku pie deniņiem pielicis, sūta savam tētim militāru sveicienu. Visa valsts vēroja šo it kā netīšo ainiņu TV ekrānos un slaucīja asaras. Tas bija mirklis, kad mazais Džons, palicis bez sava slavenā tēva, kļuva par visas Amerikas dēlu. Droši vien valstī nebija cilvēka, kas mazajam Džon Džonam, kā viņu sauca amerikāņi, bet ne viņa ģimene, nevēlētu labu.

Pastāvēt un pagaidīt

Džons F. Kenedijs juniors bija piedzimis kā Amerikas slavenākās politiskās dinastijas galvenais mantinieks. Paši amerikāņi par Kenedijiem bieži vien saka – mūsu karaliskā ģimene. Un Džon Džons bija viņu princis.

Juniors nāca pasaulē 1960. gada novembrī – trīs gadus pēc vecākās māsas Kerolainas piedzimšanas un divas nedēļas pēc viņa tēva Džona F. Kenedija kļūšanas par prezidentu.

Kenediji bija tā laika ģimenes etalons – jauni, skaisti, stilīgi, ambiciozi, bet vienlaikus tik vienkārši un ģimeniski.

Jau no pirmajiem mēnešiem Džon Džons kopā ar māsu dzīvojās Baltajā namā, darbiniekiem un medijiem par iepriecinājumu – amerikāņu politikas konservatīvajā gaisotnē tas bija neierasts skats. Kenediji vispār bija tā laika ģimenes etalons – jauni, skaisti, stilīgi, ambiciozi, bet vienlaikus tik vienkārši un ģimeniski. Džons Kenedijs savus bērnus burtiski dievināja, turklāt ļoti labi saprata, ka ģimenes idille var kalpot kā lielisks publiskā tēla spodrinātājs. Tāpēc, par spīti Džekijas centieniem savām atvasēm sagādāt pēc iespējas normālāku bērnību, mazie, nevainojami audzinātie Kenediji bija līdzās saviem vecākiem pie katras mazākās izdevības. Pat Kubas krīzes laikā – mirklī, kad atomkara draudi kā tāds rēgs veļu laikā sēdēja pie katras amerikāņu ģimenes vakariņu galda, – Kenedijs mēdza iepauzēt sanāksmes, lai palīdzētu dēlam izgrebt ķirbi vai salabot nolauztu koka lidmašīnas spārnu.