Vardarbības pieredze. «Ap vieniem naktī pamodos ar tikko uzasinātu lielo virtuves nazi pie rīkles.»

Jānis pielēca man klāt, sagrāba mani un teica: «Muļķe, es tevi būtu atstājis dzīvu,» – un dūra. Es vēl nodomāju: cik savādi, nemaz tik ļoti nesāp…

Par Aritu man pastāstīja mūsu kopīgā draudzene, sakot – Arita ir izgājusi cauri naktij, spējusi aizvērt durvis un saņēmusi drosmi par to runāt arī publiski.

Kad es pati uzklausīju Aritas stāstu, man brīžiem vēderu sarāva čokurā bailes, mirkļiem fiziski uznāca nelaba dūša, bet mani pārsteidza, cik mierīga ir viņa pati. Un, nē, tā nav noslēgšanās no emocijām, lai tās nejustu, jo es redzu, cik lieliem malkiem viņa elpo dzīvi un to bauda. Jūtu tās prieka dzirkstelītes, kad viņa stāsta par saviem rokdarbiem. Dzirdu to maigumu, kad Arita nopaijā palaidņus kaķus, kas uzticīgi seko līdzi pa Vecrīgas ieliņām, kad viņa dodas savā gaitās, bet reizēm mēdz aizklīst pārāk tālu, un tad Arita agrā rīta stundā, kamēr pilsēta guļ, iet viņus saukt mājās. «Kā izrādās, esmu bijusi labi norūdīta saskarē ar ļaunumu, bet nemaz nebiju gatava sastapt to mirkli, kad visa pasaule sadodas rokās, lai man palīdzētu no tumsas izkāpt,» atzīst Arita. 

Meitene no Kolkas

Arita vienmēr bijusi savpatīga un liela rokdarbniece. Kā pati joko – esot piedzimusi ar tamboradatu rokās. Piecu gadu vecumā Arita piedzīvoja nelielu galvas traumu, kas sākumā šķita nekaitīga, bet pēc laika parādījās stostīšanās. «Man iedeva valodas rozīnīti,» pat par šo notikumu Arita ir atradusi sirsnīgus vārdus.