Uzņēmēja Jāņa Bērziņa piecu staru likums – mīlestība, sekss, kopīgi mērķi…

 – Deviņdesmitajos biji tējas karalis… 
– Karaļa palīgs! Bet, jā, deviņdesmitie gadi bija labi. 

– Nākamajā desmitgadē iemantoji ziepju karaļa slavu un zaudēji to. Kas tagad ir manā priekšā?
– Nekas. Dotajā brīdī nav nekāda titula. Meklēju, ko darīt. Tas, kas bija iecerēts un ieplānots, nesanāca. Mēģināju nodarboties ar betonu un industriālo dizainu. Tāda izvēle varbūt bija tāpēc, ka jutos piekusis no cilvēkiem, piekusis vadīt viņus.

Man ir četri draugi, kas ir stabilās attiecībās pēc tam, kad satikuši otru pusi tinderī.

Šķita, ka vajag nodarboties ar ko tādu, kam nav emociju. Betons bija tam vienkārši izcils materiāls. Bet tagad šis posms ir noiets – nesanāca mums tā, kā bija plānots. Līdz ar to esmu pārdomās, vai iet strādāt pie kāda vai domāt atkal jaunu ideju, jaunu biznesu. Esmu uzrunājis arī paziņas, varbūt tiešām būs jāiet pie kāda strādāt kā Apsaras laikos. 

– Tas nerīvēs tev kantes, negrauzīs pašlepnumu?
– Grūti pateikt, jo šobrīd es tikai teorētiski aprunājos ar sevi un man liekas – vispār nekādu problēmu. Mazākas galvassāpes, mazāk riska. Aizej, izdari, ko no tevis lūdz, un vakarā esi mājās, ne par ko nav jāuztraucas. Bet! Kad nonākšu šādā situācijā, ja nonākšu, tad arī varēšu pateikt, kā patiesībā jūtos, vai tas man der vai neder. Bet šajā brīdī šķiet – jā. Nav jau tā, ka neesmu to darījis. Kaut kāda nojausma tomēr ir, ko nozīmē būt darba ņēmējam. 

– Parādu dēļ biji spiests pārdot savu Stenderu, pavīdēja cerība par jaunu biznesu – tevis jau pieminētie betona dizaina izstrādājumi… Kā tu tiec pāri neveiksmēm? 
– Kādā filmā indiešu zēns teica – beigās vienmēr ir labi. Un, ja nav labi, tad tās vienkārši nav beigas. Mēs jau neviens nezinām, kas būs rīt.

Ar Stenderu situācija bija tāda pati kā ar betonu – tas atnāca. Lai gan toreiz diezgan mērķtiecīgi meklējām ideju, kā uzsākt savu biznesu. Atskatoties uz to laiku tagad, skaidrs, ka mums paveicās. Tur bija tik daudz veiksmes faktoru, un biznesā gandrīz puse ir atkarīga no veiksmes. Tajā brīdī mums nebija konkurentu, jo tirgū nebija līdzīgu produktu. Paveicās ar telpām – mums bija, kur attīstīties. Jo vienmēr, kad paņem telpas, liekas – nu, vairāk mums nevajag, pietiks uz pieciem gadiem ar atliektiem galiem. Pēc pusgada jau saproti – ir par maz. Bet mēs arī daudz strādājām. Protams, arī tagad bija cerība, ka bizness aizies, ka būs veiksme, visi faktori sakritīs un aizies… Bet nesakrita. Tāpēc šajā brīdī ir tā, kā ir. 

– Kādas dzīves mācības tev noder šādos brīžos?
– Ja paskatāmies atpakaļ uz savu dzīvi, lielākajai daļai cilvēku visas problēmas, kas ir bijušas, agrāk vai vēlāk, bet vienmēr atrisinās. Tātad – nav īsti, par ko uztraukties, visas problēmas kādā brīdī pārstāj par tādām būt.