Stokholmas sindroms. Kāpēc notiek tā, ka upuris sāk solidarizēties ar varmāku?

Analītiķi un sociālo procesu pētnieki spriež, ka pēc tam, kad beigsies karš Ukrainā, pavērsies plašs lauks pētījumiem, lai censtos izskaidrot, kādēļ, pat redzot vislielāko necilvēcību, slepkavības un šausmas, daļa cilvēku aizvien dzīvo kā ar aizsietām acīm, paužot atbalstu tam, kurš klaji dara pāri. Šajā sakarā bieži dzird pieminam arī Stokholmas sindromu.
Laura Ikauniece
Foto: Shutterstock

Konsultē
ARTŪRS UTINĀNS
RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents, ārsts psihoterapeits, psihiatrs

 

Pateicībā savam pāridarītājam

Piedzīvot ekstrēmu situāciju, vardarbību, bet tāpat pilnībā attaisnot, pozitīvi izturēties, pat aizstāvēt vai iemīlēt savu pāridarītāju. Tā īsumā varētu raksturot Stokholmas sindroma izpausmes. 

Kad Natašai laimīgā kārtā izdevās izbēgt, Priklopils izdarīja pašnāvību, bet pārsteidzoši, cik ļoti meitene pārdzīvoja par šī vīrieša nāvi.

Pirmo reizi par šo sindromu sāka runāt pēc tam, kad 1973. gadā no Stokholmas cietuma izbēga notiesātais Jans Ēriks Olsons un, cenšoties aplaupīt Sveriges Kredit Bank, sagrāba ķīlā četrus tās darbiniekus. Olsona nodomi neīstenojās pēc plāna, krīze ieilga, un viņš pats kopā ar ķīlniekiem bankā pavadīja piecas dienas. Varbūt citādi šis stāsts būtu atrisinājies, kā ierasts, ar vainīgā tiesāšanu un ķīlnieku atbrīvošanu, bet avīžu pirmajās lappusēs tas nonāca tieši kāda neparasta pavērsiena dēļ. Brīdī, kad caur ventilācijas sistēmām bankas telpā tika ielaista asaru gāze, lai gūstā saņemtie varētu izbēgt, ķīlnieki nemaz nesteidzās prom. Tie vispirms sirsnīgi apskāva Olsonu, atvadījās no viņa un pat izrādīja policijai savu nicinājumu. Saprotams, Olsons šā vai tā nonāca aiz restēm, tomēr, sākoties tiesas procesam, viņa upuri nevis cēla apsūdzības, bet apvienojās, lai vāktu līdzekļus un izpestītu no cietuma cilvēku, kurš viņus bija sagrābis par ķīlniekiem. Kāds zviedru kriminologs šo neizprotamo uzvedību un upuru nostāšanos agresora pusē nodēvēja par Stokholmas sindromu. 

Vēlāk līdzīgas psiholoģiskas izpausmes novēroja arī citos gadījumos. Par nolaupītās meitenes Natašas Kapušas pārdzīvoto ir sarakstīta grāmata, kurā viņa dalās atmiņās par savas dzīves astoņiem gadiem, ko pavadīja kā gūstekne pagrabstāvā, tumsā, iesprostota četrās sienās, kas klātas ar skaņu izolējošu materiālu.

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Par 4 nedēļām
1 €
pirmie trīs maksājumi, pēc tam 3.99 €
Izmēģini
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā
Populārākā izvēle
Par pirmo gadu
24.49 €
pēc tam 34.99 €
Abonē
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Raksta abonements
5 €
Derīgs 28 dienas
Abonē
plus
Pieeja vienam rakstam
plus
Santa+ vide bez reklāmām
plus
Pieeja rakstam jebkurā ierīcē
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Abonē