Stāsts par cilvēku, kurš nebija apvainojies uz dzīvi

Tajā decembrī naktis bija aukstas. Sals bija vismaz mīnus desmit grādu, un debesis – skaidras, pilnas ar zvaigznēm. Vectēva pagalms bija piesnidzis. Sniega bija daudz – ābelēs un uz jumtiem. No skursteņiem kūpēja dūmi, un ainava drīzāk atgādināja ziemas nakts idilli. To visu atceros ļoti skaidri, un, kad vectēvu aizveda, ieraudzīju, cik ļoti zīmīgs bija katrs mirklis tajā vakarā. Cik rūpīgi viss bija kārtots un austs.
Ilze Pole
Foto: No personiskā arhīva

Es biju aizklājusi spoguļus, atvērusi logu un aizdedzinājusi sveces. Gāju pāri pagalmam uz otru māju. Nakts mani bija salauzusi un uzcēlusi no jauna. Es biju un vairs nebiju tā pati, pirmo reizi mūžā tik skaudri izjutusi savu bezpalīdzību. Zaudējuma sāpju svelme man bija labi zināma, taču ne mokošā bezpalīdzība. Es tupēju uz ceļiem vectēvam blakus, sievietes balss telefona klausulē no neatliekamās palīdzības dienesta man teica, ko darīt, un runāja ar mani, runāja ilgi, un neļāva zaudēt prātu. Bet viņš bija prom. Es pārstāju masēt viņa sirdi, varēju vairs tikai kliegt un kādu brīdi nesapratu, kurš no mums ir dzīvs, kurš miris. Man priekšā vēl bija tas mirklis, kad ir jāpasaka, kas noticis, un jāsagrauj kāda cilvēka pasaule. Un es neesmu droša par to, kas ir vieglāk.   

Abonē Santa+ un lasi labākos materiālus pilnā apjomā no 15 izdevniecības Santa žurnāliem.

Baudi kvalitatīvu saturu bez reklāmām un piedalies diskusijās.

Abonēt Santa+

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.