Sniedze Prauliņa: Tēta domas īpaši svarīgas man bija bērnībā

Satiku viņu sniegputenī Kalnciema ielas rajonā – nāca man pretī kā feja, smalka augumā, galvā pelēka ausaina cepure. Ziema viņai piestāv. Grupas JUUK mūziķe. Kopā ar Mārtiņu Meijeru un režisori Inesi Mičuli radījusi muzikālu kamerizrādi Kro-Kro. Nesen Spēlmaņu naktī Imanta Kalniņa Gvinplēna dziesmā viņa ēteriski izdziedāja dejojiet uz virves,/ gan jau kāds jūs redzēs,/ gan jau kāds jūs dzirdēs…

Pirms lasāt šo sarunu, jums kārtīgi jāizpēta Prauliņas mājaslapa www.sniedze.lv un uzmanīgi jānoklausās viņas mīklaini valdzinošā dziesma Kartupeļi.

Kopā ar Elizabeti Balčus bastoju stundas, rāpāmies kokos, sapņojām, kā dzīvosim… Vienu esam sarunājušas – kad būsim vecas, viena otru aicināsim uz tēju.

– Tev ļoti skaists vārds. Sniedze ir apburošs putns ar slaidiem spārniem, tas vasarā kļūst sniegbalts, ar melnu svītru pār muguru.
– Diezgan grūti bija ar šo vārdu dzīvot, līdz brīdim, kad sapratu – Sniedze nav vis burtu savārstījums, bet kaut kas dzīvs, rokās paņemams, sajūtams. Nesen pasūtīju tādu brošiņu – sniedze no pērlītēm. Esmu izpētījusi, ka ir arī zivis sniedzes, arī – puķes. Un ir kempings Sniedzes, tur gan vēl neesmu bijusi. Zini, cik Sniedžu tagad ir Latvijā? Mazāk par divsimt – es monitorēju. Mans vīrs ir pamanījis: ja iepazīsti vienu Sniedzi, pēc laika pazīsti jau kādas piecas – viņas saskrien kopā, savstarpēji pievelkas. Un vairākas no viņām ir mūziķes.

– Tavā 2017. gada dziesmā Kartupeļi ir vārdi: Zivju bari pašķiras starp tiem, kas slīkst. Redzu šo zemūdens ainu it kā no zivju viedokļa. Eksistenciāli… 
– Kad šo dziesmu sacerēju, man bija gadi piecpadsmit. Tie ir sajūtu gabaliņi – rotaļa, gara pastaiga, kuras laikā gan apdomāju lietas, gan kaut ko novēroju. Laikam šī dziesma ir terapeitiska – zinu gadījumus, kad tā kādu ir uzmundrinājusi, kāds to ir klausījies daudzas reizes. Kādam no tās ir kļuvis labāk. Tā mudina arī runāties.