Simpātiska un adekvāta sieviete meklē VĪRIETI

Pirmais, kas raksturo mūsu vīriešus, – viņiem ir mazvērtības sajūta un viņi ir bailīgi. Ak, kā kompleksainus vīriešus piesaista pašapzinīgas sievietes!

Tiku audzināta izvērtēt, vai vīrietis ir manis vērts, un nekādos apstākļos sevi nenocenot. Mana hipertrofētā pašapziņa, ejot gadiem, veselīgi apbružājusies un ieguvusi reālistiskāku veidolu – košais konfekšu papīriņš piepildījies ar saturu un «ko tu man vari piedāvāt» vietā nācis «ko mēs viens otram varam dot», tomēr apziņa par sevi kā foršu sievieti manī pastāvējusi vienmēr. Iespējams, esmu arī pašpietiekamāka nekā citas. Tiesa, jautājums – kāpēc tev vispār vajadzīgs vīrietis? – mani allaž pārsteidz no jauna. Man patīk vīrieši! Ļoti patīk īsta un dabiska vīrieša enerģētika. Patīk brīdis, kad viņš ienāk istabā un dzirdu viņa zemo balsi, patīk rūgtais aromāts un vīrišķīgās rokas. Kā viņš rūpējas par mani, kā es – par viņu. Galu galā man ļoti patīk sekss. Jā, es gribu būt kāda vīrieša mīļotā sieviete un bezgalīgi ticu teorijai par sievišķās un vīrišķās enerģijas apmaiņu. Un kāpēc gan dzīvē neizvēlēties to, kas patīk? Te nu mēs nonākam pie šīs slejas būtības – kā izvēlēties? Kā pašpietiekamai sievietei pēc četrdesmit, kurai viena laulības pieredze aiz muguras un vīrietis nav augstākas kārtas apliecinājums, satikt savu īsto, vienīgo? 

Var šķist sentimentāli vai pat banāli, taču, manuprāt, šis pavasaris ir pārdefinējis vīrišķību – notiek straujš un nenovēršams metroseksuāļu, krāsaino kapzeķu un īso potīšbikšu noriets. Runājot par vīrišķību, tagad vairāk nekā jebkad agrāk atgriežamies pie (arī man vienmēr tuvajām) klasiskajām vērtībām – īsts vīrietis ir, kā saka, ar mugurkaulu. Emocionāli noturīgs un drosmīgs. Džentlmenis ar pašcieņu. Nesen, domājot par to, kādu vīrieti es izvēlētos, atskārtu, ka tieši džentlmeniskums ir īpašība, ko allaž meklēju pirmo.