Savulaik vislasītākā latviešu dzejniece Ārija Elksne – ar laimīgu likteni, bet traģisku mūžu

ĀRIJA ELKSNE savulaik bija vislasītākā latviešu dzejniece. Padomju varas nepiešķirto Tautas dzejnieces goda nosaukumu viņai piešķīra tauta. Februāra puteņu laikā viņa svinētu deviņdesmit trešo dzimšanas dienu, bet dzejnieces dzīve traģiski aprāvās rudens lapkritī piecdesmit sešu gadu vecumā.
Līga Blaua
Līga Blaua
Foto: Gunārs Janaitis

Tīru dzīvi man gribētos nodzīvot

Ārijas Elksnes mūžs bija traģisks, bet viņas dzejnieces liktenis – laimīgs, jo katra viņas dzejoļu krājuma iznākšana bija notikums. Pie grāmatnīcām stāvēja garas rindas, visiem grāmatu nepietika, izdevums topašubrīd kļuva par bibliogrāfisku retumu. «Kāpēc jums tur tāda tautas dumpošanās?» ar šādu jautājumu esot zvanīts no Ministru Padomes uz pretējo māju, kur padomju gados atradās Rakstnieku grāmatnīca.

Visam Ārijas mūžam un liktenim vienmēr klājies pāri traģisma plīvurs.

Todien, 1966. gada 16. februārī, nedēļu pēc Ārijas Elksnes dzimšanas dienas, bija iznācis viņas trešais dzejoļu krājums Vasaras vidū. Tajā bija mīlestības vārdi savai zemei, tēvam un mātei, pateicība par viņu doto mantojumu – labu sirdi un godīga cilvēka vārdu, atmiņas par laimīgo bērnību ar tīri mazgātu grīdu, mātes ceptu maizi, viņas puķu dobēm un tēva stādītām ābelēm. Ārija nekalpoja valdošajai ideoloģijai. «Šī ir mūsu tēvu zeme,/ Šī ir mūsu dēlu zeme,/ Mūsu durkļu, mūsu arklu,/ Mūsu mīlestības zeme,» viņa rakstīja.

«Laikā, kad avīzes bez mitas stāstīja par sievietes sabiedriskajiem pienākumiem un darba uzvarām, Ārija rakstīja par sievieti – ģimenes pavarda kopēju un sargātāju, maiguma un skaistuma vairotāju. Klusināti un sievišķīgi runāja par to, par ko sievietes runā tuvu draugu lokā: par bērniem, par mīlestības priekiem un sāpēm, par dzīvi un tās ikdienišķajām rūpēm, par ilgām pēc laimes. Ārijas dzeja valdzināja lasītājus (sevišķi – lasītājas) ar sirsnību, un tās popularitāte ļāva nojaust, cik ļaudis bija izslāpuši pēc tādas dzejas,» atceras rakstnieks Zigmunds Skujiņš.

«Ārija uzskatīja, ka sievietes ikdienišķā dzīve, sievas un mātes pienākumi nav kaut kas sīks, bet uz tiem turas visas tautas pastāvēšana,» saka viena no Ārijas tuvākajām draudzenēm dzejniece un prozaiķe Lija Brīdaka. «Savā pirmajā krājumā Vārpu valoda Ārija ir ierakstījusi visas savas dzīves apņemšanos, ko viņa no tās vēlas: «Un, klausoties, ko šalcot stāsta druva,/ Es vēlējos, kaut spētu dzīvot tā,/ Lai manā tīrumā, kad pļaujas diena tuva,/ Par mani vārpas ļaunu nerunā.» Šo jauno dienu apņemšanos viņa uzturēja visā savā turpmākajā mūžā un palika tai vienmēr uzticīga.»

Lai turpinātu, izvēlies abonementu

Baudi kvalitatīvu saturu bez reklāmām un piedalies diskusijās.

Vismaz 365 jauni raksti gadā

34.99€ / 1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt
Pirmās 4 nedēļas bez maksas

3.49€ / 4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
Raksta abonements - 28 dienas

1.00€ / raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+