Rakstniece Regīna Ezera – sāpes un izmisumu viņa ierakstīja grāmatās

Par latviešu prozas karalieni dēvētajai REGĪNAI EZERAI 20. decembrī apritētu 90 gadi. Viņai reizēm patika sabiedrība, bet viņa mīlēja vientulību.
Līga Blaua
Līga Blaua
Foto: Gunārs Janaitis

Rakstīšanu viņa uzskatīja par vienīgo attaisnojumu savai dzīvei. Vienkārši dzīvošana viņai nebija pieņemama.

Sēdi un klausies!

Ar Regīnu esmu tikusies tikai vienu reizi. Strādājot žurnālā IEVA, 2002. gada maijā gribēju rakstnieci intervēt, bet nevarēju saņemties viņai piezvanīt. Jautāju Ērikam Hānbergam, kurš ar Ezeru bija labās attiecībās, kāda, visticamāk, būs atbilde, kad uzprasīšos ciemos. «Tas atkarīgs no tā, kādā noskaņojumā viņa tobrīd būs, kad sazvanīsiet,» Ēriks teica un novēlēja man veiksmi.

Ar pirmo piegājienu laimējās rakstnieci sazvanīt. Bijībā un uztraukumā norunājusi savu sakāmo, jautāju, vai drīkstu pie viņas aizbraukt. «Nē, nē, tagad jūs nevarat braukt! Man logi pēc ziemas nav nomazgāti, un pērnās lapas vējš dzenā pa pagalmu. Atbrauksiet, kad sakopšos,» Regīna atrunājās. Teicu, ka nebraukšu skatīties ne viņas pagalmu, ne logus. Gribu parunāties – šāda vēlēšanās vienmēr bijusi, izlasot viņas romānus, dzirdot intervijas televīzijā vai radio. Regīna piekrita. Norunājām dienu, kad būšu. Atsveicinoties pajautāju, ko lai aizvedu. «Paldies, neko! Man viss ir,» jutu, ka rakstniece saminstinās.

Norunātajā maija dienā esmu klāt. Kabatā man ir diktofons, pie rokas krietns iepirkumu maiss. Regīna iznāk pretī. Viņas tumšo acu skatiena nopētīta, sajūtos, it kā tiktu izlaista caur rentgena aparātu. «Neesmu vēl dzirdējusi dzeguzi kūkojam. Jāsargās, lai neaizkūko. Brokastis nav ēstas, un, visticamāk, nav arī santīma kabatā,» viņa saka, aicinādama mani mājā. Šorīt attapusi, ka kafijas bundža tukša, un nekā prātīga, ar ko ciemiņu pacienāt, arī neesot, bet kaut ko sagrabināšot. Iepirkumu maisiņu dodama, saku, ka tur viss ir, arī kafija. «Nu, vai nav gudra meitene!…» Regīna iesaucas, starp dažādu produktu sainīšiem ieraugot konjaka pudeli. «Kad jūs pajautājāt, ko atvest, apmulsu un ātrumā pateicu, ka neko nevajag. Domāju – nu, kā svešam cilvēkam kaut ko prasīšu! Pēc tam domāju – ja jau pati jautāja, varēju sacīt, lai paņem divus alus…»

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Vismaz 365 jauni raksti gadā

34.99€ / 1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt
Pirmās 4 nedēļas bez maksas

3.49€ / 4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
Raksta abonements - 28 dienas

1.00€ / raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+