Rakstniece Maija Pohodņeva – dzīve kā traģēdijas un detektīva apvienojums

Mūsu ģimenē bija gan emocionāla, gan fiziska vardarbība. Ja uz tevi nebļauj, tevi sit.

– Nupat iznākusi tava un Modra Pelša jaunā grāmata Kaķu vārdotāja. Lai gan uz aizmugurējā vāka minēts – tā ir grāmata priekam un optimismam, kad to rakstīji un rediģēji, pati nebiji diez ko labā dzīves situācijā. 
– Visu martu bija slima. Man nebija ne smaržas, ne garšas sajūtas. Temperatūras gan nebija, taču jutos drausmīgi vārga. Zvanīju dakterei, viņa ieteica palikt mājās. Tā nu aptuveni mēnesi arī sēdēju mājās – ja nu tas tiešām izrādītos Covid-19. Neredzēju ne draugus, ne bērnus, tikai kolēģis Modris atveda pārtiku un iznesa manus atkritumu maisus. Atkal sajutos kā jaunībā – bija, ko ēst, bet naudas nebija. Bijām aprēķinājuši, ka grāmata būs nodota, sāksies citi projekti – lekcijas, dažādi pasākumi, raksti –, un nauda būs. Taču viss apstājās… Sapratu – esmu izdarījusi milzīgu muļķību, neko neiekrājot. No vienas puses, bija štruntīgi, no otras – jau pirms daudziem gadiem sev pateicu: sliktais, kas ar mani notiek, nedrīkst bojāt man garastāvokli. Jā, es paraudu, padusmojos, bet paiet divdesmit minūtes, un man atkal ir labi. Nedrīkst ļaut dzīvei sevi sabradāt! Kā jau visas krīzes, arī šī mani padarīja vēl optimistiskāku, vēl dzīvespriecīgāku un vienaldzīgāku pret problēmām. 

– Teici – pirms daudziem gadiem nolēmi, ka sliktais nedrīkst bojāt tavu garastāvokli. Kas tā bija par situāciju, kas lika pieņemt šādu lēmumu?
– Jaunībā ieprecējos Čečenijā un nokļuvu militārā konflikta zonā. Tad arī nolēmu – ja gribu palikt dzīva, nekādi ārējie faktori nedrīkst manu garastāvokli bojāt. Ja man būs slikts garastāvoklis, ja būšu nobijusies, izmisusi, tad vienkārši netikšu galā. Bet tolaik man jau bija divi bērni un es nevarēju atļauties netikt galā. Esmu pārliecinājusies, ka bezbēdība ir iegūstama, bet tai ir ļoti augsta cena. Ja izdodas sastapt ļoti optimistiskus cilvēkus, viņiem jāprasa: kas slikts ar tevi notika, ja spēj būt tik dzīvespriecīgs? Ja cilvēks ir izaudzis, kā es saku, vatē – viņam viss ir bijis labi un jauki –, viņš būs citāds pret bērniem un sabiedrību. Cilvēks, kurš piedzīvojis skarbas situācijas, savā dzīvē ies pāri līķiem. Viņš var būt arī jauks, optimistisks, bet… no karavīra tu nevari prasīt žēlsirdīgās māsas attieksmi. Tāpēc – laba, mīļa sieviete es neesmu. Ja kaut kas nepatiks, būs pa žokli.

– Tātad tu neesi augusi vatē.