Orgasms. Kāpēc mēs tik ļoti vēlamies beigt?

«Es nekad neesmu sasniegusi orgasmu.»

«Man ir sajūta, ka es neesmu pietiekami labs vai kaut ko neprotu. Viņa ar mani nekad nespēj beigt.»

«Es baidos beigt pārāk ātri.»

«Mūsu sekss nekad nav bijis par mani, viņš pabeidz, bet es tik ātri nespēju.»

«Lai es varētu beigt, man jālūdz, lai viņš pieskaras arī manam klitoram, pats viņš to nekad nedara.»

«Man ir sajūta, ka viņš gaida, kad es beigšu, un tas rada manī satraukumu un spiediena sajūtu.»

«Mani neinteresē visa tā ņemšanās, kādēļ nevar ātri beigt un iet gulēt?»

«Kad pabeidzu, es nevēlos, lai man pieskaras.»

 «Viņai šķiet, ka viss, kas mani interesē, ir triju minūšu dzimumakts, un ejam gulēt.»

«Man ir kauns, kad es beidzu.»

«Man nav nozīmīgi beigt, bet viņa to nesaprot.»

«Es jūtos kā saplīsusi, jo nespēju sasniegt orgasmu.»

Orgasmu esam uzgrūduši uz alkatīgā laikmeta spriedzes noņēmēja pjedestāla, un tā vien šķiet, ka viss, ko vēlamies, ir beigt.

Mūsu pašu radītajā, uz mērķiem un rezultātiem orientētajā, patērējošajā kultūrā arī seksuālā pašpiedzīvo­šana ir kļuvusi par produktivitātes mērauklu un derīguma standartu. Sākot ar to, vai man ir paveicies piedzimt ar laikmetā trendīgākajām dzimumpazīmēm, līdz pat tam, ar ko un kāda labuma vadītai man būtu vislietderīgāk ar seksu nodarboties, skaidrs ir viens – tam jābeidzas ar kārtīgu vispārpieņemtu un produktivitāti apliecinošu kul­mināciju. Ar lielo orgasmu.