Noņemt krūti vai piekrist abortam. Zandas Vanagas stiprais stāsts

• Man bija jāizdara smaga izvēle: noņemt krūti, tad iznēsāt mazuli, lai 36. grūtniecības nedēļā veiktu ķeizargriezienu un tad izietu ķīmijterapiju, vai – veikt abortu un ārstēšanos uzsākt nekavējoties.

• Vīru no slimnīcas palaida mājās nomirt… Pamazām viņam pazuda redze, un viņš katru dienu konstatēja: šodien neredzu. Tā mēs gadu dzīvojām, līdz Mārcis lēnām izdzisa.

• Pēc abu krūšu noņemšanas ārsti sacīja, ka pārmantotā gēna dēļ nākotnē jālemj arī par olnīcu izņemšanu. Man nebija pat 30 gadu, es negribēju tik ātri piedzīvot klimaksu!

Ģimenes mantojums

«Mamma bija pirmais man ļoti tuvais cilvēks, kurš no šīs pasaules aizgāja ar ļaundabīgu audzēju. Zinu, ka arī manam vectētiņam no tēva puses bija aknu vēzis, bet tolaik biju maza un viņa aiziešanu tik sāpīgi neuztvēru.

Ar vīru izlēmām, ka labāk, lai mūsu diviem mazajiem bērniem ir mamma, nevis augs trīs bērni bez mammas.

Vēlākos gados, kad jau saviem bērniem veidoju dzimtas koku, vecmāmiņai jautāju par mūsu radiniekiem. Būdama mediķe, viņa radurakstus atcerējās ļoti tālu, taču nevis pēc cilvēku vārdiem, bet pēc tā, ar kādu vēzi katrs bija nomiris… Tad arī atklāju, ka rados no mammas puses bija dažādu onkoloģisko slimību buķete… 

Mamma ar krūts vēzi saslima, kad man bija astoņpadsmit. Tolaik vecmāmiņa un tētis mums ar māsu par to neko daudz nestāstīja. Tikai vēlāk uzzināju: mamma ārstēšanos bija uzsākusi novēloti. Viņa krūtī bija sataustījusi bumbuli, bet pie ār­stiem negāja un arī nevienam no ģimenes neko neteica. Mamma bija skolotāja, un, kā vēlāk atzina, došanos pie ārsta bija atlikusi, jo licies, ka vispirms jāpadara darbi: jāsagaida, kad skola izies akreditācijas procesu, tad bērni jāaizved ekskursijā…