Nauda, skumjas un jūtas. Mūziķis Dons intervijā paver savas dvēseles priekškaru

Esmu bijis vienpatis jau no bērnības. Man ļoti patika būt vienam, jo fantāziju pasaulē neviens netika klāt.

– Gatavojoties intervijai, visinteresantākā man bija pirmā publikācija – saruna ar tavu ģimeni. Tad tev bija 19. Tagad ir pagājis gandrīz 20 gadu. No Brocēnu puiša esi kļuvis par mākslinieku, kuru iekāro arēna. Kas ar tevi pašu noticis šajos gados? Lasot intervijas, man šķita, ka izmaiņas ir lielas.
– Tā tam vajadzētu būt. Vai tad mēs visi nemaināmies? Esmu kļuvis lēnāks, lēnprātīgāks, bet tāpat varu aizsvilties un aizdegties. Ja ienāk ideja galvā, tad izlieku sevi visu. Agrāk man bija ļoti grūti pateikt nē, biju tāds jesmens. Neteiktu, ka šodien ir baigi viegli, vienmēr liekas, ka nodarīsi kādam pāri, nojauksi kāda cerības, bet tagad mēdzu to pateikt. Kādreiz nedomāju par savu veselību, tagad ļoti svarīgs ir miegs un sports. Saprotu, ka ar katru gadu ir grūtāk uzturēt sevi fiziskā formā. Ja satiktu sevi deviņpadsmit gados… novēlētu saglabāt tādu pašu neatlaidību. Varbūt vienīgi nevajag tik ļoti cepties par dažām lietām, kuras nespēj ietekmēt. Kādreiz domāju, ka visi grib kļūt labākie, izdarīt ātrāk, augstāk, tālāk. Bet to, ka cilvēki ir dažādi, atskārtu tikai savos trīsdesmit. Līdz tam nevarēju saprast, ka kādam vajag mazāk.

– Tev bija dzinulis būt labākajam un zināmākajam?
– Es kaifoju no visa mūzikas radīšanas procesa kopumā. Atpazīstamība nekad nav bijusi mana nepieciešamība. Viss sākās, kad pirmoreiz sajutu, ka dziedu un cilvēki pēc tam nāk un saka, ka tas viņus aizkustina. Tas notika skolas radiomezglā, kur dziedāju Līvus. Divas meitenes no klases klausījās aiz durvīm, iegāju klasē, un viena teica: «Skolotāj, ja jūs būtu dzirdējusi, kā Arturs dzied!»