Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš: Turos pie sava principa teikt taisnību

Pirms sarunas, dodoties uz tuvējo parku fotografēties, Leonīds Kalniņš uzliek galvā bereti, kurai esot jau vairāk nekā divdesmit gadu. Viņš negrasoties no tās šķirties, lai gan laika zobs beretē izgrauzis vairākus caurumus – kāds jau aizlāpīts, kāds vēl gaida remontu. Uzsākot sarunu, pamanu, ka baltā kafijas krūzītē NBS komandierim atnes nevis tēju vai kafiju, bet ­ūdeni, tikai nespēju uzminēt – aukstu vai karstu.

Piedzimstam katrs ar savām emocijām, bet spējai saglabāt mieru ir jābūt vienai no komandiera īpašībām.

– Pastāstīsiet, kā ar zobenu vislabāk sagriezt torti? Pavisam nesen, Latvijas armijas 103. dzimšanas dienā, jūs to atkal darījāt.
– Zobens stingri jātur abām rokām, tad neviens neredzēs, ka rokas no uztraukuma dreb, un izdosies nogriezt taisnus gabalus. Torti ar zobenu griežu svinīgos Latvijas armijas pasākumos. Vienu laiku tā nedarījām, jo kāds bija iedomājies, ka tā ir nepiedienīga attieksme pret zobenu, bet patiesībā tā ir sena tradīcija. Ir arī paradums, ka, saņemot nākamo dienesta pakāpi, uz zobena asmens uzliek mazu glāzīti stipra alkoholiska dzēriena, un tā jāizdzer, nepieskaroties ar rokām. Arī es tā esmu darījis – rādīju piemēru.

– Ko jūs saprotat ar karavīru uzrunas vārdiem Gods kalpot Latvijai?
– Tā ir atzīšanās, ka es mīlu šo zemi, šo valsti, šo tautu. Gods sākas ar to, ka esmu šeit – šajā ģeogrāfiskajā vietā. Daudzi ciemiņi, kas ierodas Latvijā, apskauž mūs par pievilcīgo auru – daba, kultūra, cilvēki. Varbūt mazāk smaidam, bet arī tas uzlabojas. Paskatieties uz jaunajiem: viņi smaida daudz vairāk nekā es! Savukārt kalpošana nozīmē nevis pazemoties, bet nepieciešamību būt pilnībā iekšā tajā, ko uzticējusi sabiedrība.