Mīlēt un cienīt. Saruna ar Juri un Ingu Rubeņiem

Atzīmējot Latvijas neatkarības atgūšanas 30. gadadienu, šogad tika iedibināta un pirmoreiz pasniegta Valstiskuma balva. To saņēma teologs un Integrālās izglītības institūta dibinātājs JURIS RUBENIS. Iespējams, tajā augusta dienā Rīgas pils zāles sienas pirmoreiz dzirdēja uzrunu, kurā bija tik daudz domu un vārdu par mīlestību. Par mīlestību visā plašajā šā vārda amplitūdā. Zālē sēdēja arī Jura sieva INGA, un daudziem bija skaidrs, ka būtībā šī ir arī viņas balva.

Anna Peipiņa

9. decembris, 2021

Foto: Matīss Markovskis. Stils: Agija Vismane

Juris: Joprojām atceros, kā cauri cilvēku pūlim nāca pretī viegli satraukusies meitene ar skaistiem matiem.

Nu jau sešpadsmito gadu Rubeņi lielāko dzīves daļu pavada Lūžņā, kur darbojas abu izlolotais Elijas nams. Pandēmija gan mainījusi meditācijas nama retrītu un Integrālās izglītības institūta programmas plānus, toties ļāvusi pabeigt vairākus atliktus darbus – piemēram, Jurim maijā beidzot iznāca gadus četrus rakstītā grāmata Starp divām bezgalībām. Savukārt Inga priecājas, ka beidzot ir laiks izlasīt grāmatas, kam vajag to lēno laiku un nesteidzīgu lasīšanu.

– Izrādās, jums šis ir ne tikai pirmās Valstiskuma balvas, bet arī jubileju gads. Decembrī Jurim paliek sešdesmit, un tieši pirms četrdesmit gadiem jūs abi iepazināties… Ja pareizi atceros, tas notika kādā kristīgajā nometnē – starp citu, biju pārsteigta, ka tādas padomju laikā vispār notika.

INGA: – Tās jau bija gandrīz nelegālas.

JURIS: – Vai arī labi maskētas aiz citiem virsrakstiem, proti, kāzām. Apbrīnojami, kā toreiz daži garīdznieki, piemēram, Aivars Beimanis, nebaidījās riskēt ar to, ka viņiem varētu atņemt mācītāja licenci, un, rūpējoties par jauniešu garīgo izaugsmi, aiz dažādām izkārtnēm rīkoja nometnes. Arī mūsu kāzās, kas tika svinētas pie Griezes baznīcas netālu no Lietuvas robežas, būtībā notika triju dienu nometne. Arī iepazināmies nometnē – tieši pirms apaļiem četrdesmit gadiem jūlijā. Un tad 1981. gada 1. septembrī es Ingu uzaicināju uz pirmo randiņu.

– Uz kurieni, ja nav noslēpums?

INGA: – Mēs satikāmies pie Brīvības pieminekļa.

JURIS: – Toreiz piemineklim riņķī brauca devītais trolejbuss, ar to Inga atbrauca no Pārdaugavas. Es savukārt braucu no Vecmīlgrāvja. Joprojām atceros, kā cauri cilvēku pūlim nāca pretī viegli satraukusies meitene ar skaistiem matiem. Daudz ko esmu jau aizmirsis, bet to bildi joprojām redzu skaidri – kā viņa tur nāk… Jā, bet kur mēs toreiz gājām?

INGA: – Mēs vienkārši pastaigājāmies.