Meldra: Man ir paveicies, ka vienmēr varu uzticēties vecākiem

Kad piedzima meita, radās tā neizprotami fundamentālā atbildības sajūta, ko vari un ko nevari.

JS: Spēlēt sāku, kad man tuvojās sešpadsmit. Mācījos Liepājā kordiriģēšanas nodaļā. Piektdienu, sestdienu vakaros visi kaut kur spēlēja. Pamazām arī mani tas ievilka. Kopā ar skolasbiedru Ainaru Karpu saorganizējām savu pirmo grupu Kaktuss. Pēc tam sekoja koncerti un dzīve kļuva interesanta. Tas vēl bija padomju laiks, kad, lai tiktu pie instrumenta, vajadzēja sarunāt, sagādāt, taču mēs tam tikām cauri. Kad man jau bija septiņpadsmit, vasarā iepazinos ar savas skolotājas meitu Daci. Noriskēju, uzaicināju uz randiņu, un mēs sākām satikties. Dačele, mana otra pusīte, stāsta, ka arī viņai jau no sākuma mūsu attiecības likušās īpašas. Trīcošām ačelēm skatoties vienam uz otru, viss lēnām rezultējās tajā, ka, iestājoties augstskolās un pārvācoties uz Rīgu, sapratām – mums būs bēbis. Man tad bija divdesmit. Tā bija fantastiska gaidīšanas sajūta. Esmu priecīgs, ka man ir meita, jo tas ir ļoti aizraujoši. Meldrai ģenētiski ielikts, ka viņa ir ārkārtīgi mīļš cilvēks. 

Kad piedzima meita, radās tā neizprotami fundamentālā atbildības sajūta, ko vari un ko nevari. Atceros, kā reiz, kad vasarā Liepājā dzīvojām un vēlu atnācām, mamma uz mani tā paskatījās: nu, vai zināt, jaunieši, bērniņš nevar aizmigt… Protams, ka bērns ienes lielu atbildību, un tas ir labi, jo liek uz lietām paskatīties daudz nopietnāk, un tu neveltī tik daudz laika vienkāršām muļķībām, bez kurām īstenībā vari iztikt. Tev ir ģimene, tev ir mazais, un vispirms kaudze ar autiņiem ir jāizgludina. Toreiz vēsturnieku, kur Dačuks studēja, studentu kopmītnēs Iļģuciemā dabūjām mazu istabiņu, tur bija dīvāns un skapis. Rīgā paspēlēju Konservatorijas studentu grupā Misters X, bet tas nebija mans stils. Es savas dziesmas rakstīju mīļā roka stilā, jo ģitārai ir jādzied. Ar draugiem nodibināju Salamandru. Mēs spēlējām studentu ballītēs, pasākumos. Politiskās dziesmas konkursā, kur Ieva Akuratere saņēma galveno balvu kā individuālā vokāliste, dabūjām lielo balvu kā rokgrupa. Un arī ģitāra mūsu mazajā istabiņā ievācās visai drīz, jo sadabūju laba meistara kontaktus un tiku pie izcila meistardarba. Tagad dzīves temps ir nenormāli ātrs, bet toreiz bija laiks pasēdēt, pieiet pie loga, padzert kafiju, pavasarī pasmaržot pirmos ziedus, ieklausīties, kā koki šalc – vispār saķert to kaifu –, un, jā, vakarā aiziet uz mēģinājumu, pirms tam vēl ko garšīgu mājās uztaisīt. Un, ja vēl izdevās stūra veikaliņā nopirkt grilētu vistiņu un atnest mājās Meldrai un Dačelei – tā sajūsmas sajūta bija kas īpašs. 

Kad Meldra bija maziņa, brīžos, kad vajadzēja mani pamodināt, Dačuks vienkārši nolika viņu man uz krūtīm, un meituks man ar savām mazajām rociņām metās iekšā matos.