«Meitu mājā luktur’s spīd.» Alda Drēģera trauksmainā dzīve

Tā kā no tēva viņš bija mantojis staltu augumu, nodarbojās ar boksu un svarcelšanu, un vecāko klašu skolēni viņu sūtīja uz veikalu pēc grādīgajiem.

Dziesminieks, kura mīļākais dzejnieks bija Aleksandrs Čaks, savu slavas ceļu sāka pagājušā gadsimta astoņdesmito beigās, skandējot latvju karavīru dziesmas Rīgas restorānos. Ciemojoties pie Alda mammas, nepamet sajūta, ka viņš ir tepat blakus. Dēla balss ierakstos, fotogrāfijas, raksti par viņu ir Līvijas ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Muzikālās dotības Aldis droši vien mantojis no mātes, abi arī dziedājuši kopā, un tas iemūžināts kasetē Mazā kaija. Līvijas kundze joprojām zib kā atspole – uzrauga Kara muzeja ekspozīciju, dzied senioru jauktajā korī Volta, cep brīnišķīgas ābolkūkas. Katrā teikumā jūtams, ka Aldis bijis viņas mīļais dēls – prieks un lepnums, pašas nepiepildīto sapņu īstenojums. Ja būtu mācījusies dziedāt, Līvija varbūt uzstātos uz lielām skatuvēm, ne tikai priecētu darba biedrus vai draudzenes. Viņa jo­projām spēlē klavieres, prot spēlēt arī akordeonu, uzdzied, vien mazliet skumst, ka tik augstas notis kā agrāk paņemt vairs nevar. Tāpat kā Līvija, arī Aldis mūziku apguva paša spēkiem, ielauzījās nošu ābecē, iemācījās spēlēt akordeonu, bet vispirms klavieres. Vienīgā viņa skolotāja jau triju gadu vecumā bija vecmāmiņas draudzene – mācītājkundze. 

Igauniskās saknes

Līvijas dzimtais uzvārds Kvitka nākot no ukraiņiem, kam 19. gadsimtā bijis tautas dzejnieks Hrihorijs Kvitka-Osnovjaņenko, dzimis netālu no Harkivas, taču tik tāli raduraksti nav zināmi. «Mana mamma bija igauniete no Viru apgabala, kur ir pavisam cita izloksne, tāpat kā pie mums, piemēram, ventiņiem.