Mārtiņa mamma Inga Šķestere: Es negribēju raudāt, bet ir ļoti grūti

Dzīvei jābūt dzīvošanas vērtai. Dzīve nevar būt viena vienīga rehabilitācija. 

Dēls Mārtiņš piedzima ar smagiem funkcionēšanas traucējumiem, un Inga centās darīt visu, lai viņam un citiem bērniem un pieaugušajiem ar līdzīgām problēmām dzīve būtu pēc iespējas labāka. Var teikt, ka šim mērķim Inga veltījusi visus 35 Mārtiņa dzīves gadus. Tagad viņa ir biedrības Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi valdes priekšsēdētāja. Viens no biedrības šābrīža projektiem – Miljons sveču grupu mājai. Mājai, kurā varētu dzīvot tādi cilvēki kā viņas Mārtiņš. 

«Mārtiņš pasaulē ienāca 1986. gada 30. decembrī, vēl padomju laikā. Kas es biju līdz Mārtiņam? Jauns un dzīvespriecīgs cilvēks ar nākotnes mērķi. Beidzu Rīgas 4. vidusskolu, tagad tā ir Rīgas Angļu ģimnāzija. Mana mamma bija ķīmiķe, strādāja Neorganiskās ķīmijas institūtā, un arī mani ķīmija interesēja, labi padevās, un pēc vidusskolas man bija plāns studēt bioķīmiju Maskavā. Taču plāns neīstenojās, un es pāris gadus nostrādāju Rīgas Medicīnas institūtā, Miokarda bioķīmijas laboratorijā, un tad iestājos Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē un studēju bioķīmiju ar zinātnes novirzienu. Līdztekus arī nedaudz strādāju laboratorijā. Mans dzīves plāns vai sapnis bija kļūt par zinātnieci. Man zinātne šķiet līdzīga mākslai – it kā ļoti strukturēta, stingru rāmju ietverta, tomēr arī ļoti radoša un brīva. Un, lai gan plāns nav īstenojies, domāšanas veids un analītiskais skatījums joprojām ir palicis manī. Palaikam cilvēki man ir prasījuši, vai es varētu atgriezties zinātnē? Bet tad būtu jāstudē pilnīgi no jauna, jo bioķīmija ir joma, kas attīstās ļoti strauji. Taču es nevaru noliegt – man tās ļoti pietrūkst.