Māris Olte: Viss, kas notiek ar jums, ir jūsu pašu radīts

Dabā notiekošais brīnums ir domāts tev, cilvēk! Bet tu domā nevis par to, ko daba piedāvā, bet – ko tieši tu gribētu.

Uz interviju viņš atbrauc ar kavēšanos – visa Rīga rīta sastrēgumos. Apsēžas uz grīdas, krēslā sēdēt negrib – dibens jau esot nosēdēts pa ceļam no Ērgļiem līdz galvaspilsētai. Sēžam uz grīdas, bet pēc tam ejam kafijā un Māris mani pavada kādu gabaliņu. Kāds neiecietīgs šoferis Tērbatas ielas krustojumā mums uzpīpina tā, ka palecamies kā multenes varoņi. Un vēl nolamā. «Kāda velna pēc visi brauc uz Rīgu no rīta?» ir Māra pirmais jautājums satiekoties.

– Uz darbu brauc, kaut ko darīt.
– Nedara ne vella! Ko tad dara? Pērk un pārdod! Amatnieks kāds ir? Saož dēli? Taisa skapi? Ne tak! Atved, aizved, pieved, kaut kādas piegādes… Redzējām: džeki skrūvē luksoforus. Pusdesmitos no rīta viņam jāskrūvē luksofors! Tāda tā Rīga ir. Man riebjas. 

– Tu tā runā, it kā pats Rīgā nebūtu dzīvojis.
– Dzīvoju līdz brīdim, kamēr apprecējos. Vīrietis jau tikai pēc četrdesmit sāk domāt.

– Šī tava leģendārā frāze…
– Šo frāzi paķēru no kāda vācu motobraucēja, kurš ar moci bija braucis kalnos. Tagad dzīvo Lapzemē un sapratis, ka nekur nav jāsteidzas. Atbrauc, apsēdies, paskaties, izelpo. Un tad ej tālāk. Rīga ir kaut kāds vājprāta murgs, bez tās var iztikt.