«Man bija daudz jādomā, kāpēc es vispār paliku dzīva.» Baibas Vilnes divkāršais augšāmcelšanās stāsts

Policijā pēc tam brīnījušies – parasti vadītājs instinktīvi parauj malā savu pusi, taču šoreiz viss smagums tika tieši Baibai – motors bijis viņai klēpī.  

«Šitā vairs nestaigās!», «Bērnu jau viņai vairs nekad nebūs!», «Diez vai izdzīvos!» – Baiba kā pa miglu atceras frāzes, kuras dzirdēja tajā trakajā naktī, kad Alūksnes slimnīcā viņu pēc avārijas vāca kopā. Kāds ar asu švammi Baibu mazgāja, flīzētajā telpā bija ļoti, ļoti auksti un briesmīgi oda pēc viņas pašas asinīm un sviedriem. Pēc tam kaut ko sāpīgi rāva nost. Baiba atceras arī to, kā ik pa laikam redzējusi sevi no augšas. Tur, priekšā, bijusi gaisma un siltums, kļuvis aizvien klusāk un mierīgāk, un kārdinājums aiziet bijis milzīgs. Aizturējusi tikai mammas balss: «Peciņ, neaizej, Peciņ, turies!» Kad mamma atkal saspieda viņas roku, Baiba atgriezās realitātē, kur viņai sala un viss sāpēja. 

Kā lai aizbēg no slimnīcas?

Mēs tiekamies Valmierā, viņas darba kabinetā – Baiba strādā par darba tiesību juristi. Saposusies un pārliecināta, grūti pat noticēt, cik daudz Baiba pārdzīvojusi.  

Pirmo avāriju viņa gandrīz nemaz neatceras. Bija 2005. gada 25. septembris, 12. klase, un Baiba ar draugiem brauca no ballītes – pati pie stūres, blakus viņas puisis, aizmugurē vēl divi jaunieši. Auto ieskrēja vienā no lapeglēm Latvijas garākajā lapegļu alejā. Policijā pēc tam brīnījušies – parasti vadītājs instinktīvi parauj malā savu pusi, taču šoreiz viss smagums tika tieši Baibai – motors bijis viņai klēpī.  

Kad viņa pēc tam slimnīcā pamodās pa īstam, māsiņas izstāstīja par avāriju, un pirmā doma bijusi: kā ātri tikt ārā no slimnīcas, lai senči neko neuzzina? Septiņpadsmit gadu vecumā Baiba tāda bija – dumpīga, nepakļāvīga, vecākus neklausīja. Bet medmāsas pat sākušas smieties – tādā stāvoklī domā par mukšanu no slimnīcas…