«Mammu, man tavs draugs nepatīk!» Konsultē psiholoģe Jolanta Ūsiņa

Mēs nevaram uzsākt kopīgu ikdienu, jo, tiklīdz pa mana dzīvokļa durvīm ienāk draugs, meita aizcērt savas istabas durvis.

Prelūdija

Pirms diviem gadiem izšķīros, man ir meita gandrīz pusaudzes vecumā un jaunāks dēls. Viņiem ir tētis, kurš par bērniem rūpējas, tiekas. Savukārt es pēc šķiršanās, sakārtojusi galvu, sirdi un arī dzīves praktisko pusi, laiku, kad bērni bija pie sava tēva, izmantoju, lai iepazītos, un, lūk, man ir izveidojušās foršas, mīlestības pilnas attiecības. Nu jau es vairs nekautrējos tā arī teikt: man ir draugs. Mēs gribam dzīvot kopā. 

Man šķita, ka beidzot es būšu laimīga un viss būs tik forši kā amerikāņu filmās, bet mana meita burtiski norāva stopkrānu: «Man viņš nepatīk! Ja viņš mūsu mājās nakšņos, es te nepalikšu!» Tas ir tik mokoši, bet jāatzīst, ka savā ziņā meita mani un draugu ir pat satuvinājusi, jo es redzu un manu sirdi silda, cik viņš saprotoši un uzmanīgi izturas pret jaunkundzes jūtām, cik viņš ir pacietīgs šajā situācijā. Bet problēma paliek – mēs nevaram uzsākt kopīgu ikdienu, jo, tiklīdz pa mana dzīvokļa durvīm ienāk draugs, meita aizcērt savas istabas durvis. Savukārt dēls, lai gan sākumā pret manu draugu izturējās ar labvēlīgu ziņkārību, tagad kopē māsu un atkārto tos pašus teikumus: «Viņš mums ir svešs. Mums trijatā bija labāk. Lai viņš iet prom!»

Konsultē
JOLANTA ŪSIŅA, 
psiholoģe, ģimenes psihoterapijas speciāliste, vada nodarbību ciklu Saliktas ģimenes psiholoģijas centrā Līna

Dod laiku

Iespējams, viens no teikumiem, ko visbiežāk atkārto psihoterapeiti savā kabinetā, ir: «Tas ir normāli.» Un arī šoreiz sāksim ar šo – tā notiek arī citiem, turklāt bieži, un tas ir O.K. Visiem ir vajadzīgs laiks, lai pierastu pie jaunās kārtības.