Maija Rozīte-Krištopāne: Nejūtos vainīga par to, ka kādam nepatīku

Nekad neesmu bijusi bērnu tante, pat esot stāvoklī, izjutu bažas, vai man tiešām tas mazais patiks.

Pandēmijas laikā daudzi par sevi saprata ko jaunu. Ko tu secināji par sevi?
– Es noteikti nepiederu pie tiem, kas var lepoties ar ieguvumiem no šī laika. Citi saka: cik forši, ka nekur vairs nav jāiet, nav jāatvainojas, ka esmu ignorējis uzaicinājumu uz saviesīgu pasākumu! Tas nav mans variants, es gribu iet. Man pietrūkst visa, kas saistās ar normālu dzīvošanu sabiedrībā, man neder dzīve nošķirtībā un nekurienes vidū. Droši vien izklausīšos neforša māte, bet es arī neesmu no tām, kas teiks: vai, cik labi, tagad var vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni! Arī tam ir jābūt pareizajās proporcijās, un, paldies Dievam, bērniem ir iespēja socializēties bērnudārzā un es varu iet uz darbu. Personīgā laika un telpas pieejamība ir liels garants tam, lai mājās, ģimenē būtu normālas attiecības. Pagājušajā pavasarī mēs diezgan daudz visi kopā pasēdējām mājās, es biju vienīgā, kas gāja uz darbu, vīrs palika ar bērniem. Droši vien ne ar vienu ilgstoši nevarētu pavadīt divdesmit četras stundas diennaktī. Tāpat es dzirdu, kā citi saka: vai, cik daudz grāmatu es šajā laikā esmu izlasījusi, cik daudz filmu noskatījusies! Man nav tāda temperamenta, nevaru ilgstoši nosēdēt uz vietas.