Mācītājs Krists Kalniņš: Arī vīrietim vajag palīdzību

Mācītājam KRISTAM KALNIŅAM jau ir apritējuši piecdesmit gadi. Kā viņš pats saka, šobrīd jūtas kā izņemts no krāsns – gatavs, laimīgs un pietuvojies pareizām attiecībām ar dzīvi. Bet, lai līdz tam nonāktu, vajadzēja desmit karstus gadus, kas svilināja, dedzināja un visbeidzot arī piededzināja.
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
Foto: Jānis Saliņš. Stils: Laila Trilopa

– Tā ir taisnība, ka esat beidzis Latvijas Policijas akadēmiju?
– Tieši tā. Esmu virsleitnants un kādu laiku strādāju Interpolā. Biju izmeklētājs. Iestājos akadēmijā, jo izkritu iestājeksāmenos Teoloģijas fakultātē, angļu valodas eksāmenā. 

– No izmeklētāja darba aizgājāt, jo neatradāt tajā piepildījumu?
– Jau tolaik zināju, ka mans aicinājums ir kalpot, kļūt par mācītāju. Katrā ziņā jurisprudence man ļoti patika. Nenoliedzami. Ja Dievs man sirdī nebūtu ielicis šo aicinājumu, es būtu kļuvis par advokātu vai tiesnesi. 

– Vai jūs vēl atceraties savas iekšējās sajūtas, kad sasniedzāt Jēzus vecumu?
– Atceros savas sajūtas 30 gados. Tolaik piedzīvoju pirmo dziļāko izmaiņu sevī, ko uztvēru ar prātu. Ja tā var teikt, kādu dienu pamodos un sapratu, ka līdz šim mani neuztrauca, kā dzīve notiek. Notiek tā – labi, notiek šitā – arī labi. Bet 30 gados pirmo reizi sapratu, ka man kļūst svarīgi, kā dzīve notiek, un sāku atšķirt savējo no tā, kas nav manējais.

Vardarbība notiek uz abām pusēm. Man ikdienā jārunā ar vīriešiem, kuri piedzīvo emocionālo vardarbību.

Dzīvojot bērnībā, mammas pasaulē, biju spiests dzīvot kompromisā. Viņa, kā jau aktrise, bija ļoti emocionāls cilvēks. Mums, bērniem, vajadzēja pielāgoties viņas uztverei. 30 gados es piedzīvoju atdalīšanos no tās, kļuvu pats. Savukārt 40 gados sapratu, ka daru sev pāri. Tolaik ļoti daudz strādāju, kalpoju. Gadu no gada, tuvojoties atvaļinājumam, šķita, ka nomiršu no tā, cik pārpūlējies esmu. Šobrīd jūtos pieņemts un veselāks savā identitātē. Pēdējie desmit dzīves gadi bijuši karsti. Zini, es ciemojos pie kāda podnieka. Viņu darbā ir svarīgs brīdis, kad podus liek krāsnī un pēc tam ņem ārā. Man ir sajūta, ka pēdējos desmit gadus esmu bijis krāsnī. Ugunī. Piededzināts. Ceru, ka šobrīd mani no krāsns ņem ārā un manī ir kas tāds, kas liek justies vairāk dzīvam, priecīgākam, savienotam ar Dievu, realitāti un šo brīdi.

– Viena no glazūras nozīmēm, ja runājam podnieku valodā, ir būt vairāk aizsargātam no ārējās pasaules ietekmes.
– Protams, jo veselāks esi, jo aizsargātāks kļūsti. Vispār iekšējo ievainojumu dziedināšanas process ir ļoti lēns. 

– Teicāt, ka šobrīd jūtaties daudz dzīvāks un priecīgāks. Tas man atgādināja kādu nesenu sarunu ar vīrieti jūsu vecumā, kurš atzina, ka dzīvo ar sajūtu, ka dzīvē nekas jauns vairs nenotiks, viss jau ir zināms.

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Vismaz 365 jauni raksti gadā

34.99€ / 1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt
Pirmās 4 nedēļas bez maksas

3.49€ / 4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
Raksta abonements - 28 dienas

1.00€ / raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+