Laika ziņu moderatore Ilze Skudra: Māsa bija mans paraugs

Spītīgais bērns

«Mana dzimtā pilsēta ir Gulbene. Mamma nāk no Balviem, tētis – no Stāmerienas. Vecāki izšķīrās, kad biju pavisam maza, vien trīs gadus veca. Kopš tā brīža uz daudziem gadiem mana saikne ar tēti pārtrūka.

Es nebiju jauniete, kas pa kaktiem lieto alkoholu, tomēr es būtu gribējusi, lai mamma man nedotu tik lielu vaļu.

Mamma atceras, ka biju spītīgs bērns – izteikta sava ceļa gājēja. Jau mazā vecumā varēju stingri pateikt, ka, piemēram, šodien uz bērnudārzu neiešu. Pagājušā gadsimta 80. gadu vidū nebija pieņemts, ka bērns kaut ko diktē, taču mana mamma uz savu nepastāvēja. Viņa uzticējās un ļāva man vienai palikt mājās. Viss arī bija kārtībā – paēdu pati un arī lelles pabaroju, pa dienu pagulēju un bez kādiem starpgadījumiem sagaidīju mammu vakaros mājās. Jau no mazotnes biju ļoti patstāvīga, man patika būt vienai. Jā, es ar apkārtnes bērniem kāpu kokos un skrēju arī pa lauku, bet man vajadzēja arī savu vienatnes devu, savu vietu un kārtību. 

Šobrīd man ir skaisti, gari mati, bet bērnībā biju ļoti puiciska. Mana māsa ir friziere, bet man parasti nebija pacietības gaidīt, kamēr viņa mani safrizē. Pieļauju, ka tai laikā izskatījos pēc spoka: reiz māsa vienā galvas pusē matus man jau bija apgriezusi, kad es metos prom, jo ilgāk nosēdēt vairs nespēju, man gribējās ar citiem bērniem skriet un dauzīties. 

Man diemžēl nav daudz atmiņu par dzimtu, no kuras nāku. Abi vecvecāki no tēta puses agri nomira. Kad augu, šai pasaulē vairs nebija arī mammas mammas, bet viņas tētis nomira, kad man bija deviņi gadi. Tomēr par viņu mana atmiņa glabā siltus notikumus. Vectēvs bija ļoti sirsnīgs, mierīgs un nosvērts cilvēks.