Komplimentus neņemu vērā: Jaunā Rīgas teātra aktieris Jevgēnijs Isajevs

Pieturzīmes

• Jaunā Rīgas teātra aktieris kopš 2004. gada.
• Darbu teātrī sācis kā skatuves strādnieks.
• Īpaši slavēts par lomām izrādēs Soņa, Muša, Vēstures izpētes komisija. 
• Seriālā Aģentūra – izmeklētājs Viktors.
• Precējies, divu meitu tēvs.

Skolā gāju teātra pulciņā, režisors man deva visas komiskās lomas. Man iepatikās.

Intervijas medijiem Jevgēnijs parasti atsaka, tomēr te nu viņš ir. Smaidīgs atvainojas, ka kavējies, – pilsētas centrā sastrēgumi. Ja kapučjakas vietā būtu žakete, kas ir par lielu un sašļukusi uz vienu sānu, varētu teikt – izmeklētājs Viktors ir ieradies! Svarīgs, vērīgu skatienu. Jevgēnijs šoruden iekritis acīs daudziem – arī tiem, kas nav ierastie Jaunā Rīgas teātra apmeklētāji. Kamēr pandēmijas pirmajā vasarā pērn izrādes notikt nevarēja, teātrī tapa Aģentūra, kas nosaukta par filmu ar psiholoģiska trillera un detektīva iezīmēm. Tajā filmējušies visi teātra aktieri un Latvijas Kultūras akadēmijas JRT studijas tolaik 3. kursa studenti. Ieintriģējošāko lomu vidū arī izmeklētāju tandēms – Jevgēnija Isajeva miličveidīgais Viktors un Marijas Linartes atveidotā enerģiskā praktikante Ruta. To, ka seriāls nokļuvis televīzijā, Jevgēnijs esot sapratis pēc apkārtējo reakcijas sabiedriskās vietās – cilvēki izmeklētāju atpazīst.

Sarunas laikā Jevgēnijs ik pa laikam rada kādu jaunu vārdu latviešu valodā, kas liek pasmaidīt. Latviešu valoda nav viņa dzimtā valoda, un šis fakts tikai piešķīris īpašu rozīni daudzām viņa lomām. Jevgēnijs uzsver, ka vairs nevēlas runāt par bērnības periodu, ko pavadījis bērnunamā un internātskolā, – tā vienkārši ir pagātne. Tagad viņš ir aktieris, kura dēļ cilvēki pērk biļetes uz teātri un ieslēdz televizoru.

– Cilvēki šobrīd aktīvi apspriež Aģentūru. Tu parasti skaties filmas, izrādes ar sevi? 
– Parasti uz sevi televīzijā neskatos. Aģentūru jau biju noskatījies uzreiz sākumā, kad to uztaisīja, – visas sērijas uzreiz. Ka tagad to rāda televīzijā, sapratu no cilvēkiem. Dzīvoju ārpus Rīgas – Tīnūžos, un trīs kilometru attālumā no mūsu mājām ir mazs veikaliņš. Iepērkos, un kāds cilvēks ar ļoti nopietnu, gandrīz dusmīgu seju skatās uz mani un pēkšņi saka: «Paldies par Aģentūru, malači!» Un tad atkal Rīgā – pie lielveikala gribēju samaksāt par stāvvietu, un pienāk viens cilvēks, apstājas, skatās uz mani un saka: «Interesanti…!»