Kinooperators Zigurds Vidiņš un viņa asiņainās 1991. gada Bastejkalna atmiņas

1991. gada 20. janvārī ZIGURDS VIDIŅŠ filmēja Bastejkalnā kopā ar kolēģiem Juri Podnieku, Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni. Tajā vakarā Andri nošāva, Gvido nāvējoši ievainoja. Juris gāja bojā nākamajā gadā. Zigurds vienīgais turpināja filmēt arī 21. gadsimtā, un domājams, ka viņa kadri būs iekļauti arī Viestura Kairiša topošajā filmā Janvāris.
Gunta Šenberga
Foto: Gvido Kajons

Vienīgā tiražētā no Zigurda Vidiņa filmām Tēvu barikādes veidota, atceroties barikāžu divdesmitgadi, un tā ierakstīta kompaktdiskos.

1944. gadā krievi tēvu arestēja, pēcāk ielika soda bataljonā un nosūtīja uz Kurzemes katlu, kur viņš gāja boj.

Taču pavisam filmu, kurām viņš bijis operators, režisors, scenārija autors vai producents, ir vairāki desmiti, un tajās ir desmitiem stundu vērtīgu Latvijas vēstures un kultūras liecību. Par tām var palasīt portālā www.filmas.lv, taču redzēt – faktiski nevar nekur. Iespējams, kādas viņa filmas glabājas Latvijas Nacionālajā arhīvā vai ir skatāmas Nacionālajā bibliotēkā, taču jābūt diezgan lielam fanātiķim, lai laistos to meklējumos bez īpašas cerības uz rezultātu. 

Savukārt Zigurda lauku mājās Svētē pie Jelgavas ir īsts kino muzejs – kino un video kameras, fotoaparāti, 16 un 35 milimetru kinofilmu montāžas galdi un filmu ruļļi, kino un video projektori un skaņu iekārtas. Te ir pat unikāls kinoprojektors, ko rūpnīca VEF ražojusi pirmās Latvijas brīvvalsts laikā un kuru dāvinājis Zigurda draugs Jānis Martinsons. Fotogrāfs Gvido tūdaļ pat apvaicājas, kādas lampas tam vajadzīgas. «Der tāda pati lampa, kas padomju kinoprojektoram Ukraina. Bet kā VEF projektors nostrādāts! Dūc kā bitīte, bez kādas tarkšķēšanas. Izskatās kā jauns un strādā vēl arvien,» priecājas sirmais kungs, pēc kura staltā auguma un jauneklīgās balss nekādi nav iespējams pateikt, ka viņam jau vairs nav tālu līdz astoņdesmitajai dzimšanas dienai. Zigurds kārto savu arhīvu – uz montāžas galda caurskata filmu ruļļus, izmet lieko, līmē, dokumentē. Jo – «kurš cits to darīs un kurš te ko sapratīs? Šajā laikā, kad citi žēlojas, ka kovids un nav ko darīt, es priecājos, jo varu padarīt to, kam citādi nebūtu laika.» Lielajā istabā centrālo vietu ieņem vēsturisks kinoprojektors ar filmu ruļļiem: «Kad materiāls samontēts, man tomēr interesē, kā tas izskatās uz ekrāna. Skaņu sistēma arī ir, varu sēdēt gandrīz kā kinoteātrī.»

No Zemgales saimniekiem

«Šī, kā smejos, ir mana pusmuiža, dzimtas mājas,» stāsta saimnieks. «Kad latviešiem sāka pārdot zemi, mans vecvectēvs Dāvis šeit iepirka diezgan lielas platības. Neesmu noskaidrojis, kur viņš jau neilgi pēc dzimtbūšanas atcelšanas ņēma tādas finanses. Iespējams, mana dzimta cēlusies no kuršu ķoniņiem. Tie tomēr bija brīvi ļaudis, un starp viņiem bijuši arī Vidiņi. 

Esmu dzimis 1943. gada beigās. Man bija divi brāļi, krietni vecāki par mani, bet jau sen esmu palicis viens pats. Savu tēvu neatceros. Pēc Jelgavas ieņemšanas 1944. gadā krievi tēvu arestēja, pēcāk ielika soda bataljonā un nosūtīja uz Kurzemes katlu, kur viņš gāja bojā, un viņa kapa vieta nav zināma. Pirms krievu ienākšanas tēvs gan gribējis bēgt, pat zirgi jau bijuši sajūgti. Taču mamma atteicās braukt, jo baidījās, ka es, tik maziņš, bēgļu gaitās neizdzīvošu. 1941. gada izsūtīšanā manai ģimenei palaimējās, ka viņus tā neskāra. Izrādās, pateicoties kaimiņam Kristapam, kurš dzīvoja tepat pie meža mazā mājiņā. Viņš bija komunists, pēc tam kļuva par istrebiķeļu, tika iecelts kādos amatos pagastā un vecākus no izvedamo saraksta izsvītroja. No 1949. gada izsūtīšanas mamma ļoti baidījās un sadedzināja daudzus dokumentus, kas varētu liecināt, ka viņa ir no turīgas ģimenes. Tāpēc, kad radās iespēja, no senču īpašumiem atguvu tikai 22 hektārus aramzemes, jo arhīvā bija dokuments, ka vācu laikā tēvs par to maksājis nodevas. 

Tomēr šajā mājā, kas celta ap 1926. gadu, mammai izdevās nodzīvot visu savu mūžu. Protams, vienā mājas galā tika iemitināti kolhoznieki, bet mamma pati tā arī neiestājās kolhozā, lai gan šādus tādus kolhoza darbus darīja. Mēs iztikām no savas saimniecības, mamma audzēja un veda uz Rīgu pārdot gan saknes, gan krējumu. Man no mazām dienām nācās darīt visus darbus. Tā kā nebijām kolhoznieki, pļavas mums nepiešķīra, lopiņiem zāli un sienu sapļāvām pa grāvmalām. 

Mācījos Jelgavas 2. vidusskolā, tagadējā Valsts ģimnāzijā, kurai pēc diviem gadiem būs simt gadu. Jau pamatskolā sāku fotografēt. Mans pirmais fotoaparāts bija Ļubiķeļ. Ļoti lēts un populārs, ar plato – 61 milimetra – filmu. Tad parādījās Smena, ērtāks, ar šauro filmu, kurā vairāk kadru. Bildēju visu ko – dabu un draugus, un arī mazliet piehalturēju. Vidusskolā jau bija fotolaboratorija, un es kļuvu par skolas fotogrāfu, dokumentēju visus notikumus. 

Kad mācījos vidusskolā, mums bija divpadsmit klases, lai varētu apgūt arī profesiju. Pieteicos mācīties par instrumentu atslēdznieku Lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcā. Mans meistars bija vēl no Latvijas laikiem, un, lai dabūtu kategoriju, ar vīli vajadzēja izstrādāt metāla kubu. Visiem leņķiem jābūt taisniem, nekādu kūkumu. Tur es iemācījos strādāt ar rokām, un vēlāk dzīvē man tas ir ļoti noderējis.

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Vismaz 365 jauni raksti gadā

34.99€ / 1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt
Pirmās 4 nedēļas bez maksas

3.49€ / 4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
Raksta abonements - 28 dienas

1.00€ / raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+