Kaspars Aleksandrs Irbe – viņš savu seksualitāti slēpa visu dzīvi, aprakstot to dienasgrāmatās

Jūrmalnieka KASPARA ALEKSANDRA IRBES dienasgrāmatas, kuras viņš sāka rakstīt 1927. gadā un turpināja līdz pat 1996. gadam, ir unikāla vēstures liecība. Būdams homoseksuāls, Irbe ne tikai dokumentēja sadzīves ainiņas, laikmeta politiskos notikumus, bet aprakstīja arī romantiskās, padomju gados krimināli sodāmās dēkas, tāpēc dienasgrāmatas turēja slepenībā.
Kaija Zemberga
Foto: no Aināra Radovica personiskā arhīva

Iespējams, viņš vienīgais PSRS un Austrumeiropā padomju okupācijas laikā dienasgrāmatā atainoja homoseksuālas attiecības.

Unikāls atradums 

Bija patīkama karsta diena, debess segas apklāta mirdzēja blāva saule. Ļoti jauki vēsajā jūrā izpeldējos. Cilvēki bauda kaili jauko laiku, peldes. Iznācis no jūras, ieraudzīju zilā, plašā peldmētelī skrienam man zināmo K. Z. sarkaniem matiem, uz mani skatāmies un gaidām. Ar to iepazinos jūnijā, sezonu atklājot, un visu laiku izvairījos, jo tas man kaut kādā veidā nepatika. Tā nav peļama persona, ļoti pieklājīgs, labs un inteliģents. Tagad man patika labāk un devu tam vieglu mājienu. Sekoja man kalnā pie baltā pagraba. Nogājām krūmainajā lejā, kur redzēju vasarā jauko pārīti, paklāju skaisto senlaicīgā auduma sedziņu. Tad nometām biksītes, bijām gluži kaili. Izjuta lielu baudu, kaisli, saķēra un žņaudza manas ziedošās krūtis. Un sadistiski stipri iekodās kaklā orgasma laikā. Varbūt, ka pietiek, jo bieži redzu sabiedrībā ar bērniem, kas izskatās pēc ģimenes. Atvadoties mani glāstīja un teica, cik es labs. Teica, ka braucot prom. Tā tomēr nav netiklība. Zinu, cik mokošas var būt dažādas iegribas, tās grauj nervus, cilvēku, ja nerod apmierinājumu. Tās var sagādāt bezgala mokas un sagraut dzīvi. Liela daļa gan arī palaižas palaidnībai, izlaidībai, kas var notikt visos mīlas (seksualitātes) veidos. Pašā būtībā tomēr tur nekā nosodoša nav. Ir tā veidota cilvēka dvēsele, ka visas tās dziņas prasa apmierinājumu. Daudz taisnības Freidam. Cilvēkā ir gaišā un tumšā puse. Tās cīnās. Jācenšas iegrožot iegribas tomēr ir. Izpeldējos vēlreiz un norīvējos, izmasējos. Drusku atgūlos baltajās smiltīs. Turpat gulēja kāds kails brūns, patīkams vīrietis, lasīja grāmatu. Tas no pretī esošās Augstākās Izglītības ministrijas atpūtas nama. Tagad redzu, ka ir arī inteliģenti mūsu ļaudīm līdzīgi Krievijas lielajās pilsētās. (20.08.1948.)

Jūrmalnieka Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatas ļauj ceļot laikā, ieskatīties gan personiskos, gan vēsturiskos notikumos Ulmaņa laikā, okupācijas gados un atjaunotajā Latvijā. Irbe bija aktīvs politisko, kultūras un sociālo procesu vērotājs. Dienasgrāmatās ir aprakstītas sarunas ar sastaptiem cilvēkiem, gadalaiku maiņas, veikalu piedāvājums, operas un baleta izrāžu recenzijas, sadzīves apstākļi. Iespējams, viņš vienīgais PSRS un Austrumeiropā padomju okupācijas laikā dienasgrāmatā atainoja homoseksuālas attiecības un caur lūriķa binokļa aci – heteroseksuāļu mīlēšanos jūrmalas kāpās. Dienasgrāmatas ir aizraujoša lasāmviela ikvienam, kuru interesē kultūra, vēsture, dažādu laikmetu politiskais konteksts. 

Pašlaik Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatas ir digitalizētas, tās atrodas Latviešu folkloras krātuves Autobiogrāfiju kolekcijā. Unikālais materiāls dienasgaismu ieraudzīja, pateicoties šo dienasgrāmatu mantiniekam vēsturniekam Aināram Radovicam un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vēsturniecei pētniecei Inetai Lipšai. 

Irbes tēvs bija zvejnieks. Viņš smagi strādāja, bija raupjš vecis, kas nevienu laipnu vārdu dēlam un sievai neatrada.

Debesīs ierakstīts ceļš

«Ceļš, kā es ienācu Kaspara Aleksandra Irbes mājā Dubultos, ir debesīs ierakstīts,» stāsta vēsturnieks Ainārs Radovics. «Latvijas Universitātē studēju vēsturi, un kursabiedrs, kuram Mellužos bija radi, ieteica apciemot vientuļu vīru Jūrmalā. Viņam savukārt bija attāls radinieks Kaspars Aleksandrs Irbe. Abi bija runājuši, ka ir vientuļi, abiem ir mājas, bet nav, kam tās norakstīt. Kad apciemoju Irbi, viņš atcerējās, ka kopā ar manu tēvu mācījies Jūrmalas ģimnāzijā. Soli pa solim iedraudzējāmies, un viņš jautāja, vai es negribu viņu ņemt apgādībā. Piekritu, un mēs noslēdzām testamenta līgumu. Sešus gadus es katru nedēļu braucu pie viņa, nesu malku, ūdeni, pārtiku, palīdzēju uzturēt māju kārtībā. Mūža beigās Irbem vienu aci izoperēja, ielika acs protēzi, bet citādi viņš bija vīrs kā ozols. 

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Raksta abonements - 28 dienas

1.00€ / raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt
Orģināls saturs katru dienu

3.49€ / 4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
Vismaz 365 jauni raksti gadā

34.99€ / 1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+