Kārlis un Laura Rāceņi: Gribam, lai mūsu bērns nebrauktu prom no Latvijas!

Cīnoties par algas pielikumu, mēs no vecākiem kolēģiem saņēmām pārmetumus – ko jūs iedomājaties?

Aiva: Novembri tradicionāli uzskatām par patriotisma mēnesi. Cik nozīmīgs jums ir šis laiks?

Laura: Man novembris vienmēr šķitis īpašs, jo ir trīs svētki rindā: Lāčplēša diena, 18. novembris un mana dzimšanas diena. Un tad vai nu manā dzimšanas dienā, vai dažas dienas pirms vai pēc sākas advente. Runājot par patriotismu, tas jau nenozīmē tikai Latvijas karodziņu, ko novembrī piespraužam. Tās ir arī daudzas lietas, ko varam darīt ikdienā. Piemēram, izvēlēties Latvijas preci, ko ražojuši un fasējuši mūsu līdzcilvēki. Mēs ar Kārli vienmēr veikalā par to piedomājam. Atbalstot savējos, ir sajūta, ka izdarām kaut ko labu. Arī nodokļi tad paliek mums.

Kārlis: Ar Lauru smejamies, ka esam tik veci, cik mūsu atjaunotā valstiskā neatkarība. Latvijas brīvības laiks mums sakrita ar skolas laiku, un patriotiskā audzināšana lielā mērā mums nāk no skolas. Piemēram, man vienmēr novembris asociējās ar skolas koncertu, kad korī dziedājām Tev mūžam dzīvot, Latvija!, Karoga dziesmu, tāpat arī dziesmu Saule, Pērkons, Daugava. Arī tradicionālā parāde vienmēr likusies svarīgs notikums. Ar Lauru nupat runājām – vai mēs šogad, kad ģimenē ienācis mazais, iesim uz parādi, lai arī viņam to parādītu? Skaidrs, ka viņš neko nesapratīs, bet idejiski – tā ir patīkama sajūta, un mēs iesim. Arī man darbā krievvalodīgie cilvēki, kas auguši Latvijas vidē, ir diezgan patriotiski. Taču šo mūsu patriotismu un to, ko nozīmē būt latvietim, vislabāk var izjust, esot prom no Latvijas. Pirmo reizi es to kārtīgi sapratu, kad ar Lauru studiju laikā bijām Erasmus apmaiņas pro­grammā – es Berlīnē, Laura Poznaņā.