Kad katliņš vārās un vāciņš cilājas. Kādēļ reizēm mums neizdodas savaldīties?

Konsultē 
MARIJA ĀBELTIŅA,
zinātņu doktore psiholoģijā, kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste, klīniskā psiholoģe

Iemesls Nr. 1

Tev vienkārši ir zemāka stresa izturība

Reizēm mēs diezgan nekritiski uzskatām, ka tiekam ar visu galā, nemaz nenojaušot, ka patiesībā jau labu laiku dzīvojam uz spēku izsīkuma robežas.

Lūdzu, dodiet formulu, kā lai homo sapiens spēj būt rāms un mierīgs kā jūra, visām nebūšanām, ķibelēm un vētrām, kas skrien pāri, neļaujot sevi satricināt! Vai vispār šāds superstāvoklis iespējams, – to vaicāju zinātņu doktorei psiholoģijā Marijai Ābeltiņai. Spēja tolerēt stresu ir būvēta no tik daudziem dažādiem faktoriem, ka mums katram prasme tikt galā ar šādām situācijām ir ļoti atšķirīga: «Pirmkārt, tie ir ģenētiskie, iedzimtie faktori, kas nosaka, kā fizioloģiski funkcionē cilvēka nervu sistēma. Tāpat no svara arī dzīves laikā gūtā pieredze un tas, cik veiksmīgi līdz šim esam gājuši cauri dažādām krīzēm, ko no tām mācījušies un kā ikdienā spējam tikt galā gan ar ikdienišķām problēmām, gan paaugstināta stresa situācijām. Tāpat svarīgi, vai ir pieejami resursi, lai spētu atpūsties, atjaunoties tad, kad tas nepieciešams. Reizēm mēs paši diezgan nekritiski uzskatām, ka tiekam ar visu galā, nemaz nenojaušot, ka patiesībā jau labu laiku dzīvojam uz spēku izsīkuma robežas. Tiklīdz gadās kas neplānots, tas visam var pielikt punktu. Piemēram, cilvēks iekļūst ceļu satiksmes negadījumā. Lai gan neviens nav cietis, šāda situācija var būt kā pēdējais piliens, kas noved līdz emocionālam sabrukumam. Ja tādi emociju izvirdumi notiek vien paretam, tas ir normāli – ir tikai dabiski reizēm justies labi, citreiz – slikti. Daudz svarīgāk ir, vai mūsu spēja tikt galā ar emocijām netraucē ikdienas dzīvei un nemazina tās kvalitāti.»

Ko darīt, ja kolēģe pēkšņi izplūst asarās?

Situācija darba vidē. 
«Kolēģe, kura vienmēr bijusi pozitīvisma un optimisma iemiesojums, nekad nekonfliktē un strīdos neiesaistās, pēkšņi darbā izplūda asarās… Viņa neko nepaskaidroja, un tagad katrs kolektīvā domā, vai mums būtu jājūtas līdzatbildīgiem?»

Klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa: «Katra esam piedzīvojušas līdzīgas epizodes saistībā ar maziem bērniem. Ja bērns sāk raudāt, gribas viņu nomierināt.