Jānis Geste: «Jaunais cilvēk, reiz jūs te lasīsiet Panorāmu!»

Jāni, smaidi vairāk!

«Tāds es esmu – mierīgs. Turklāt man šķiet, ka, strādājot ziņās, ļoti viegli radīt sajūtu, ka par visu ir jāsatraucas. Bet tāds nav mans uzdevums. Lai cik šausmīgs būtu sižets, ko piesaku, vai ziņa, ko pavēstu, man nav jārada vēl lielāka trauma vai vēl lielāka traģēdija, nekā tā jau ir. Ļoti daudz mainīja Zolitūdē sagruvušā veikala Maxima traģēdija. Profesionāli it kā ļoti izaicinošs un interesants laiks, jo tik daudz, cik toreiz, mēs tiešajā ēterā reti esam strādājuši. Bet tādos brīžos tu saproti būtiskākās lietas savā darbā. Lai ko vēstītu, man šķiet svarīgi saglabāt vismaz daļu optimisma, pozitīvisma, gaišuma. Arī kovida laikā es apzināti piedomāju: «Jāni, smaidi vairāk!» Lai cik traki ir tas, ko tu stāsti, bet smaidi vairāk, jo jau tā apkārt ir tik daudz melna, melna, melna… 

Tiešajā ēterā esmu smējies tā, ka nespēju apstāties.

Nepiekrītu bieži piesauktajam teicienam, ka sliktas ziņas ir labas ziņas. Vajag arī ko gaišu. Latvijas Televīzija man devusi ļoti skaistas iespējas. Desmit gadus kopā ar kolēģi Aiju Kincu, vadot tiešraides, piedalīties Likteņdārza tapšanā par īpašu vietu. Kopā ar Sandru Zviedri vadījām akcijas Palīdzēsim talantam! raidījumus, kurā talantīgiem bērniem dāvāja mūzikas instrumentus. Man nav laika dziedāt korī vai iet deju kolektīvā, jo mēģinājumi ir vakaros, bet televīzija devusi iespēju strādāt triju pēdējo Dziesmusvētku tiešraidēs. Ļoti mīļš ir pat mirklis, kad, lasot tekstu par Līgatnes zvēru kuplāko Ziemassvētku egli, ko sivēnmāte Grieta stiepj prom, lai citi radinieki tai nebāztu klāt savus šņukurus, Panorāmas tiešajā ēterā esmu smējies tā, ka nespēju apstāties. Ziņu sagādāja tekstu meistare Judīte Čunka. To sasodīto sivēnmāti vēl arvien var sameklēt internetā.

Kad ieviesa ārkārtējo situāciju, Panorāma ierasto 26 minūšu vietā sāka raidīt 42 minūtes. Sākumā šķita, ka tas nav nekas īpašs. Bet patiesībā mainījies ir ļoti daudz. Sākot ar to, ka pēc 42 minūtēm studijā mugura ir nosvīdusi, rokas slapjas un kājas notirpušas. Darba ikdiena ir citāda. Ziņu dienesta kolēģi ir sadalīti mazās grupiņās, un mēs, strādādami vienā mājā, pat īsti nesatiekamies. Līdz šim mēs esam radināti strādāt atvērtā birojā, kur nemitīgi ir troksnis, kur visu laiku kāds par kaut ko diskutē, sarunājas. Dažkārt kļūst tik skaļi, ka Judīte Čunka no stūra saka: «Kuš, kuš, kolēģi!»