Dārta Daneviča: Pēdējā šķiršanās trāpīja ļoti sāpīgi

– Teici, ka nepieciešamību ievērot divu metru distanci uztver gandrīz vai ar prieku, jo neesi apskāvienu un skūpstu cilvēks, toties darba neesamību gan pārdzīvo diezgan smagi. 
– Lasu sociālajos tīklos draugu, paziņu, kolēģu ierakstus par to, kā viņi gaida, kad varēs cits citu apskaut un saņurcīt, bet man ir citādi – izjūtu kā atvieglojumu, ka tagad to nedrīkst darīt. Ceru, ka arī tad, kad obligātā distancēšanās beigsies, būs kādi krekliņi vai nozīmītes, lai varētu citiem norādīt, ka joprojām pašizolējos. Šis ir viens no nedaudzajiem kovidlaika plusiem – varu izbaudīt distanci no cilvēkiem, vienbūšanu. Savukārt par lielu mīnusu uzskatu to, ka man ir liegta iespēja strādāt. Esmu darbaholiķe, man ļoti patīk strādāt. Vienam projektam notiek mēģinājumi Zoom, bet ar to man ir par maz. Ceru, ka mums atļaus tikties – kaut lielā attālumā citam no cita – un mēģināt klātienē. 

Sevī lielākoties saskatu vērtību tikai tad, ja kaut ko daru, nevis vienkārši esmu.

Ļoti asociēju sevi ar to, ko daru. Sevī lielākoties saskatu vērtību tikai tad, ja kaut ko daru, nevis vienkārši esmu. Un, tā kā šobrīd neko nedaru, piedzīvoju zināmu krīzi. Lai neieslīgtu depresijā, mēģinu sevī saskatīt vismaz kaut kādas vērtības. 

Patīkami pārsteidz tas, ka cilvēki ir ļoti izslāpuši pēc teātra. Tā kā esmu no mediķu ģimenes (Dārtas tēvs ir ķirurgs, bet mamma – neiroloģe – red.), labi apzinos, ka strādāju ne tik vērtīgā profesijā. Atceros, ģimenes čatā reiz rakstīju: «Šodien nospēlēju Salemu, bet pati sev lieku septiņi. Liekas, ka tā un tā aina nebija līdz galam veiksmīga.» Tētis pretī atsūta ziņu: «Ņemu nost masku, aizvadīta piektā smagā operācija…» Teātri var aizslēgt kaut vai uz gadu, cilvēku dzīvība no tā nav atkarīga, tomēr priecē, ka tik daudziem teātris prioritāšu sarakstā ir ļoti augstu. Tas dod apziņu, ka arī mana profesija tomēr ir pietiekami nozīmīga. 

– Daudzi tagad, palikuši bez darba, žēlojas – valsts neatbalsta. Tu savulaik kādā grūtā dzīves periodā esot tirgojusi hotdogus…