Baiba Sipeniece: Manā dabā ir kulties un izkulties!

– Kopš jūsu iepriekšējās intervijas IEVĀ noticis daudz – 50 gadu dzimšanas diena nosvinēta, stand-up izrādes strauji aizsāktas un… atliktas.
– Vakar pārlasīju šo interviju. Biju teikusi, ka savā piecdesmitgadē grasos ieauļot trijjūgā, un patiesībā man tas arī izdevās. Septembrī, kad vēl tikai gatavojos izrādēm, biju neziņas un satraukuma pilna par to, kā tas būs. Kad līdz pirmizrādei bija palicis mēnesis, gāju pa ielu un domāju – zeme, atveries, kāds man ir uztraukums, bet vienlaikus man tomēr bija laba sajūta. Un tad – kā uzņēmu skrējienu, tā no 21. februāra līdz 8. martam nospēlēju divdesmit vienu izrādi. 

– Un tad aizlidojāt uz Austriju slēpot.
– Šī brīvā nedēļa bija ieplānota jau sen, jo zināju – man būs jāatvelk elpa, kā tādam sacīkšu zirgam jāpadzeras ūdens un jāuzēd auzas, un tad atkal jāskrien tālāk. Dažas dienas pirms brauciena mans mūžam prātīgais un visu uz priekšu plānojošais vīrs teica: nebraucam. Bet man tai brīdī likās – nomiršu, ja palikšu šeit! Man vajag šo nedēļu ar atelpu ārpus Latvijas – lai nebūtu ierasto domu, lai zinu, ka esmu prom, un miers, āmen. Mums ir lauku māja Sāremā, vīrs ierosināja: braucam turp.

Anonīmie interneta komentāri ir nulle, es tos nemaz nelasu.

Citkārt labprāt, bet tad – agrs pavasaris, visapkārt dubļi… Aizbrauksim tur un sēdēsim istabā!? Manai veselībai neapšaubāmi būtu labāk kustēties – slēpot. Teicu vīram: sapratīšu, ja nedosies man līdzi, bet es lidošu – pat ja aizvērs visas robežas, gan kaut kā atkulšos mājās. Vīrs pieņēma smagu lēmumu, un uz Austriju devāmies visa ģimene.  

– To, ka esat kalnos, publiskojāt ierakstā sociālajos tīklos.
– Pirms došanās uz Austriju to pateicu radio ēterā, un, ja pasaka A, tad jāsaka arī B, tāpēc savā Instagram kontā paziņoju, ka nu jau esmu kalnos. Kāda jēga slapstīties un izlikties, ka tur neesmu! 

– Tobrīd gan Ārlietu ministrija brīdināja labāk nekur neceļot…