Aktrise Natālija Grebņeva – par traģēdijas pieredzi un dzīvi Spānijā

– Tu jau ilgi esi projām. Kāda ir tava dzīve Spānijā? 
– Pēdējo reizi devāmies prom no Latvijas pirms astoņiem gadiem, kad dēlam Aleksim bija 7 gadi, tagad viņam ir 15. Mēs dzīvojam Alikantes provincē, mazā senā spāņu ciematiņā Finestratā ar skatu uz kūrortpilsētu Benidormu. Daba te ir ārkārtīgi skaista – jūra un kalni. Man patīk, ka tie kalni tādi cilvēcīgi – nav tik augsti –, un mēs varam uzkāpt virsotnēs.

– Ierobežojumi pie jums šopavasar bija daudz stingrāki nekā Latvijā. 
– Šis pavasaris man bija maģisks laiks. Jo tā, kā es tagad mīlēju savus bērnus, sevi, savas domas, – tā līdz šim nekad nebiju mīlējusi. Man nekad nav bijis tik daudz laika un tik daudz iekšējas vajadzības mīlēt. Visus ierobežojumus uztvēru ļoti nopietni, jo astmas dēļ esmu riska grupā, un arī mans jaunākais dēliņš Toms ir riska grupā. Šis bija laiks, lai saprastu – nekas šajā dzīvē nav tik svarīgs kā mūsu tuvinieki. 

Kad tas notika, man iekšā viss salūza. Es pat negribēju iedziļināties, kāpēc tā notika.

Bet dzīve mums rit labi. Jau vairākas nedēļas atkal drīkstam aktīvi pastaigāties, tik daudz agrāk nekad neesam staigājuši. Tagad arī pludmales beidzot atvērtas. Mans darbs – kāzu rīkošana – gan ir pilnībā nobremzējies, un nav ne mazākās nojausmas, kad atkal kaut kas atsāksies. Bērni ir mājās, mācāmies. Tikai viņu tētis ir iesprūdis Portugālē. Oļegs, mans vīrs, strādā nekustamo īpašumu jomā un bija aizbraucis uz Portugālei piederošajām Azoru salām parakstīt darba līgumu ar celtniekiem. Aizbrauca ar vienu apģērba kārtu – tikai parakstīt un uzreiz atpakaļ. Un nākamajā dienā visu aizvēra ciet! Sākumā vīrs dzīvoja viesnīcā, palika tur pēdējais viesis, tad viesnīcu slēdza, un vīrs atrada sev dzīvokli. Ar skatu uz okeānu, nu varam viens uz otru skatīties pāri okeānam. Mēs ļoti gaidām viņu mājās!