Aktrise Elīna Vāne: Varbūt es šo profesiju īsti nemāku

Valmieras teātra aktrises ELĪNAS VĀNES vārds medijos zibēja aprīlī ar ziņu, ka Dailes teātris viņus abus ar dzīvesbiedru Imantu Stradu aicina savā trupā. Toreiz Elīna šo ziņu nekomentēja. Tagad ir vasaras vidus, un viņa gatava sarunai.
Agnese Meiere
Agnese Meiere
Foto: Matīss Markovskis

Viņa ir no tām sievietēm, kam laimes izjūtu var iemirdzināt saulriets, lapkritis vai uzplaucis zieds. Vai, piemēram, jauna kleita – Elīna neslēpj savu sajūsmu par dzelteno kleitu, kas viņai mugurā fotosesijā. Viņa saka – lai gan šaubu un bažu tremolo ir viņas ikdienas stāvoklis, gribas dzīvot vieglāk, liderīgāk. 

 

– Nespēju nociesties, tev nepavaicājusi tieši – esi vai neesi pieņēmusi Dailes teātra piedāvājumu kļūt par tā aktrisi? Šobrīd baumo, ka esi izvēlējusies Valmieru. 
– Pirmkārt, man nepatīk vārds baumo. Otrkārt, uzskatu – tam pievērsta pārāk liela uzmanība. Tas ir tāpat kā bildināt cilvēku, un vēl pirms atbildes sniegšanas visas ciema tantītes informētas, ka noticis bildinājums. Es esmu līgum­attiecībās ar Valmieras teātri, un viss. 

– Bet par Daili neko neteiksi? 
– Pilnīgi neko. Toties par Valmieras teātri gan varu pateikt. Tas man ir svarīgs, jo ar to saistās mana dzīve, ģimene, izveidošanās, tapšana. Profesijas apgūšana. Kopības izjūta. Teātris mums visiem ir dzīvesveids, no kura arī grūti aiziet prom. Lai gan esmu ļoti daudz domājusi par iešanu prom. 

– Kāpēc? 
– Nav vairs tā piepildījuma. Kāds laiks pagājis, un ir sajūta – viss sāk riņķot uz vietas, un tu pats jūties apstājies. Nav vairs vēlmes iet publikas priekšā, gribas iekūņoties sevī, vairāk pievērsties sev. Pasaudzēt sevi gribas, vairāk par sevi domāt. 

Esmu izārdījusi, izdragājusi sevi tā kā uzartu lauku. Un tad tu guli kā tāds uzarts lauks…

Ir pagājuši gadi Valmieras teātrī – divdesmit laikam vēl nav, Imantam šī būtu bijusi divdesmitā sezona, un ir sajūta, ka tik ļoti esi atdevies teātrim, ka dzīve paskrējusi garām. Kā tāda komēta. Un tad liekas, ka varbūt jādomā vispār kaut kas cits. Bet, kas tieši, tas vēl nav atnācis. 
Vienlaikus pandēmijas laiks radījis ļoti lielas ilgas citam pēc cita. Nupat bija pirmizrāde Mārtiņa Meiera monoizrādei, un iznācis arī Krišjāņa Salmiņa režijas darbs. Biju uz abu izrāžu ģenerālmēģinājumiem – ievērojot visus noteikumus –, un jāteic, ka bija ļoti jauki. Man nekad nav paticis, ja kāds sēž blakus, tāpēc man bija ļoti ērti. Man patīk, ka ir, kur nolikt somiņu, ka manas kājas netraucē nevienam. 

Abonē Santa+ un lasi labākos materiālus pilnā apjomā no 15 izdevniecības Santa žurnāliem.

Baudi kvalitatīvu saturu bez reklāmām un piedalies diskusijās.

Abonēt Santa+ Autorizēties

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+