Imants Lancmanis: Pils prasījusi atdot ne tikai dzīvi, bet arī dzīvību… 1

• Cilvēki mani bieži uzskata par vēsu un distancētu. Nē, es mīlu cilvēkus, man viņi ļoti patīk. Es gan neesmu no tiem, kas varētu iet slimnīcā un citus apkopt, bet es nespēju un neprotu ienīst – to jau sen konstatēju.

• Mēs ar sievu daudzus gadus dzīvojām pilī, kur nebija ne ūdensvada, ne kanalizācijas, kur ziemā bija jāiet uz sirsniņmāju parkā un ūdens bija jānes no akas.

• Cilvēki nes sev līdzi savu mazo interešu lociņu un neprot ieplūst pasaules lielajā ainā, kas ir ap viņiem. Ir jāprot sevī ielaist pasauli kā vīziju.

Lancmaņa kungs mani sagaida pie pils, kautri atzīstot, ka ikviens ciemiņš arī viņam ir iespēja savu reizi apraudzīt gan dārzu, gan pili. Mēs ejam piedzīvot mežrozīšu ziedēšanu, bet liels ir viņa pārsteigums, ieraugot, ka jau sākušas ziedēt īstās rozes. Protams, ne jau visas 2300, bet vēsturiskās gan – gandrīz visas! «Tev ir jāatnāk uz parku! Old Blush ir pilnos ziedos! Kaut kas neticams! Vēl mazliet, un būs jau noziedējusi,» Lancmaņa kungs zvana māsai. Ejot blakus, gluži vai fiziski sajūtu, cik ļoti viņu saviļņo pils dārza krāšņums un debesu plašums virs pils – tik zilas un augstas tās neesot nekur. 

Visapkārt man rit dzīve, es tajā iekļaujos, viss jau notiek, bet tas mani nespēj saistīt tik ļoti kā tas, ko iztēlojos.

Un tad jau esam nonākuši arī pilī, vietā, kur var apskatīt Kurzemes princeses Fanijas Bīronas zīmējumus. To es arī daru, kamēr Lancmaņa kungs iet sarūpēt mums kafiju. «Kur sēdēsim?» pēc brīža ar paplāti rokās atgriezies, viņš jautā. Nezināju, ka uz pils mēbelēm drīkst arī apsēsties… Imants Lancmanis joprojām pārzina pils dzīvi, un tagad gluži neticams šķiet stāsts par to, kā viņš 1962. gadā, būdams Mākslas akadēmijas students, pirmo reizi atbraucis uz Rundāli un nav pat laists iekšā pilī…