Ilona Audere: Ar zaudējumu tā pa īstam cilvēks sarodot trīs gadu laikā

Gaujmalā zied vizbulītes. Dvīņu meitenes balerīnu tērpos. Dzīvoklis, kurā vienlaikus mitinās vairākas ģimenes. Un liktenīgā laiva, kas sadeg, skaļi sparkšķēdama. Tādas varētu būt dažas Ilonas dzīves gleznas. «Katram cilvēkam ir ļoti interesanta dzīve, ja vien tajā pa īstam ieklausās. Nesen kāda sieviete teica: «Tu nezini – ir gan cilvēki ar neinteresantu dzīvi: kam vajag tikai paēst un padzert.» Neticu, ka tāda var būt visa dzīve – varbūt tikai kāds periods,» saka Ilona.

Saņēmos un gāju

Esmu daudzkārt domājusi par Āra pacienti, kura iesniedza liktenīgo sūdzību, jo runāja, ka viņa ir uzpirkta.

«Ar gadiem apzinos, cik daudz ieguvu bērnībā. Augu Strenčos, pie Gaujas. Tie, kas dzīvo citās tikpat labās vietās, nevar iztēloties, cik Strenčos ir neaprakstāmi skaisti. Tad bija jāiet vizbulītes, tad citas puķītes salasīt vai vienkārši staigāt ar draudzenēm gar Gauju un runāt par dzīvi. Man ļoti patīk dzīvot Latvijā. Esmu daudz ceļojusi, un vienmēr secinu, ka te ir visskaistāk, bet zinu cilvēkus, kas tā nedomā.

Mana mamma Ārija Biedre bija trīs vienā: medmāsa-feldšere-laborante, tētis Rihards – elektriķis. Mums bija divas mazas istabiņas, maziņa virtuvīte un kopējā sausā tualete koridorā. Ūdeni nesām no akas, mazgāties gājām uz pirti. 

Man ir vienšūnas dvīņumāsa Laila. Neviens nevar izskaidrot, kā tas bija iespējams – mamma, mediķe, strādāja Viesītes slimnīcā, kur bija norīkota darbā, bet neviens pat nenojauta, ka gaidāmi dvīņi. Grūtniecības pēdējā periodā vajadzēja sataustīt divus bērnus, bet tas nenotika. Māsa piedzima pirmā, un neviens negaidīja dzimstam mani. Piedzimu četras stundas pēc māsas – tas ir neticams retums.