Ģirts Jakovļevs: Tie nebija nenozīmīgi, tie bija vājprātīgi skūpsti!

Pieturzīmes

•  Dzimis 1940. gada 10. jūlijā.
•  Sācis studēt Konservatorijā par režisoru, beidzis kā aktieris.
•  Nacionālajā (Drāmas) teātrī kopš 1961. gada 1. decembra.
•  Teātrī nospēlējis vairāk nekā 80 lomu.
•  Kontā ap 60 kinolomu.
•  Precējies, 4 bērni.

Mums gultas galā stāvēja sapakoti koferi ar drēbēm, ja nu uz Sibīriju sūta. Par laimi, mūs tas brīnumainā kārtā neskāra. 

Ja ar Ģirtu runā pa telefonu, nav iespējams noteikt viņa vecumu. Azarts laikam ir atslēgas vārds. Tas rada jauneklīgumu. Un viņa dabiskais artistiskums. Pēc sarunas allaž šķiet, ka tikko piedalījies monoizrādē, kas turklāt uzlādē uz ilgu. Un tas nemainās, to esmu piedzīvojusi vairākas desmitgades, kopš esam pazīstami. Tagad tuvojas Teātra diena, esam sarunājuši ciemoties. Viņš sagaida ar kūku, un saruna izvēršas par 60 gados piedzīvoto profesijā, bet ne par privātām lietām. Tāds viņam likums. 

– Nāc iekšā! Redz, noņemu zīmīti, ka tu būsi, – man viss uz lapiņām pierakstīts un salīmēts. Man tikai nav daudz laika – rīt 12.00 sarunāts citur. Kāpēc tu tik izbrīnīta? Tiešām citur jābūt!

– Tie tavi jociņi… Gan jau līdz rītam tiksim cauri. 
– Jā, man visu dzīvi nāk līdzi māžošanās. Visādus sarežģījumus esmu sataisījis.

– Bet ja ne par jokiem… Šobrīd daudzi no mums nespēj nedomāt par Ukrainas karu. Tu biji bēbis, kad sākās Otrais pasaules karš. Pirmās atmiņas par dzīvi tev ir no kara laika. 
– Epizodes atceros. Dzīvojot Jelgavas šosejas malā, kas bija satiksmes artērija, varēja redzēt, kā tanki brauca. Kaimiņmājā bumba trāpīja – tur bija veikals, tas uzsprāga. Mēs dzīvojām mazā pagrabiņā, kur lažiņas uztaisīja un gaismu deva tāda spilgta karbīda lampa. Pašā mājā dzīvoja vācieši.