Eva Johansone pēc mammas zaudējuma: Tagad es biju tā meitene, kas trolejbusā raud

– Jūsu ģimenes dārzs tik tikko palicis bez aizvēja… 

Viss notika ļoti strauji, bijām cerējuši, ka mums būs vismaz vēl visa vasara.

– Katru Vecgada vakaru esmu rakstījusi apņemšanās sarakstu. Kādreiz tie bija lieli sapņi – izveidot dokumentālo filmu, doties eksotiskā ceļojumā vai ekspedīcijā. Bet pēdējā gadā konstatēju – apņemšanās kļūst aizvien vienkāršākas.

Mana pēdējā apņemšanās bija Vaivaros vecāku mājās iestādīt un izaudzēt saulespuķes. Skatīties, kā tās aug, kļūst arvien garākas, lielākas. Man patīk saulespuķu lauki Eiropas dienvidos un šķita – karstums arī pie mums ir diezgan liels, lai tās izaudzētu gar žoga malu. Diemžēl tas nenotika.

Es arī siltumnīcu izravēju un tajā iestādīju tikai 6. jūnijā, dienu pēc mammas aiziešanas. Bija sajūta, ka zeme jāuzrok un kaut kas tajā jāiestāda, jo kaut kas ir pazaudēts un kaut kam jāaug vietā. Tie, kas strādā dārzā, jau zina – rakāšanās pa zemi ir gan labākais trauksmes un stresa noņēmējs, gan vislabākā meditācija.

Kopā ar trīsgadīgo dēlu Orestu rušinājāmies un stādījām gurķus, baziliku, rukolu, kressalātus, dilles, redīsus. Bija domāts stādīt daudz ko vairāk, bet nesanāca.