«Esmu ļoti kritiska pret interneta guru.» Endokrinoloģe Ilze Konrāde par glikozes revolūciju, gavēšanu un sirdsmieru

Tiekamies lietainā, drēgnā maija pēcpusdienā. Ilzei tikko beigusies darba diena, priekšā vakara cēliens, kurā vēl ieplānots gan satikt draudzeni, gan paveikt dažus profesionālos pienākumus. Skatoties uz Ilzi, rodas sajūta, ka ar viņas enerģiju varētu darbināt mazu elektrostaciju. Šovasar viņa plāno kāpt Kailaša kalnā. Lai pārbaudītu savu varēšanu. Raugoties no malas, šķiet – varēšanas viņai gana. Un tas nav pašsaprotami, jo pārbaudījumu dzīvē nav trūcis. Vienpadsmit gadus Ilze bija kopā ar savu vīru restauratoru Uldi Skani. Jau astoņus gadus Ulda vairs nav… Ilzes kabinetā pie sienas – Ulda gleznota klusā daba. Runājot par viņu, Ilze cenšas slēpt asaras, skatās uz gleznu un tad klusi saka: «Protams, man Ulda pietrūkst…»

Mums ir jābūt laipnām pret sevi! Ja kaut ko pamēģinām un tas mums riebjas, tad tas nav jādara. 

Gan vidusskolu, gan augstskolu esat beigusi ar izcilību. Kā radās interese par medicīnu, un kādēļ tieši endokrinoloģija?

Bērnībā daudz slimoju, un, lai vecākiem regulāri nebūtu jāņem slimības lapa, bērnībā pārsvarā dzīvoju pie vecmāmiņas Cēsīs. Tās ir manas siltākās un mīļākās bērnības atmiņas. Biju brīnumains bērns – man ļoti patika mācīties, tā varēju izpausties, parādīt sevi. Bet skolā, ja esi ļoti labs bērns, tu tiec izstumts. Līdz vidusskolai nebiju klasē mīlētākais cilvēks, bet man tas bija diezgan vienalga. Tēvs strādāja Rīgas Medicīnas institūta Sporta katedrā, un vidusskolā vasaras es pavadīju nometnēs kopā ar topošajiem ārstiem, tāpēc turpmākais ceļš man likās diezgan skaidrs. Man gan arī ļoti patika literatūra, kādu brīdi domāju, ka varētu kļūt par aktrisi, bet tagad esmu laimīga, ka nekļuvu. Labam aktierim jābūt ar spēju mainīties, bet man tādas spējas nebūtu. Vēlmi uzstāties tagad īstenoju, lasot lekcijas lekcijām studentiem un ārstiem, – Rīgas Stradiņa universitātes doktorantūras nodaļā vadu studiju programmu Medicīna. Man ir ļoti daudz pacientu, un man ārkārtīgi patīk risināt sarežģītus uzdevumus – tas mani aizrauj.  Kāpēc tieši endokrinoloģija? Tā neprasa labas rokas, bet man ir divas kreisās. (Smejas.) Es diezgan labi jūtu cilvēkus, spēju sajust pacienta motivāciju, pat ja viņš to neverbalizē. Ja runājam par svaru un vielmaiņu, tas ir ļoti svarīgi – sajust, saprast cilvēka motivāciju, jo endokrinoloģijā ļoti daudz atkarīgs no tā, cik daudz pacients pats būs gatavs darīt, rīkoties radikāli vai tikai pietušēt simptomus. 

Vai mēs kā sabiedrība šobrīd neesam drusku apsēsti ar veselības jautājumiem?