Dziedošās dvīnes: Mēs nebijām tās meitenes, kuras ļoti sapņotu par bērniņiem

Tā kā Ana šobrīd dzīvo Zviedrijā, mūsu saruna notiek attālināti. Abu jauno māmiņu plāns vienlaikus nolikt diendusā savus bērnus izgāžas jau pirmajā minūtē. Pēc vairākiem neveiksmīgiem aizmidzināšanas mēģinājumiem Katrīne ekrānā parādās ar pavisam samiegojušos Melisu rokās, bet vēlāk mūsu sarunai pievienojas žirgts un izgulējies Anas dēliņš Leonels. Māsas ir līdzīgas kā divas ūdenslāses, arī viņu balsis, klausoties diktofonā, nav iespējams atšķirt. Labi, ka intervijas laikā esmu iestarpinājusi «Tagad runā Ana», «Tagad runā Katrīne», citādi būtu ļoti grūti noteikt, kura ko sacījusi.

Dienā, kad Katrīnei sākās dzemdības, biju ļoti lielā stresā. Jutu, kā bērniņš vēderā nolaižas zemāk un ieņem pozīciju, lai piedzimtu.

Katrīne: Tas, ka mēs abas vienlaikus gaidījām bērnu, bija labākais, kas ar mums varēja notikt. Sākumā gan likās – nu bāc, esam vienādas, mums dzīve ir tik līdzīga, un vēl bērni piedzimst vienā laikā… Tik tikko bijam sākušas atrast savu individualitāti, Ana nogrieza matus, atteicāmies no vienādām drēbēm uz skatuves, mēģinājām atrast katra savu odziņu. Tāpēc mazliet pārdzīvojām, kā no malas tas izskatīsies, bet galu galā viena otrai bijām labākais atbalsts. 

Ana: Esmu ļoti priecīga, ka mūsu bērni piedzima Latvijā. Visu vasaru bijām kopā, un mani varēja atbalstīt ne tikai vīrs, bet arī māsa. 

– Gluži neticami, ka par mammām kļuvāt ar piecu dienu starpību. Vai tiešām iepriekš nesarunājāt?

Katrīne: To mums visi jautā! Lai gan nesaskaņojām savus plānus, savā ziņā tas ir likumsakarīgi – mums tā dzīve tik līdzīga, karjera kopīga, abām vīri hokejisti… Bija kovidlaiks, koncerti nenotika, un arvien biežāk aizrunājāmies par bērniem. Mēs ar vīru zinājām, ka Ana ar vīru plāno bērnu, un sākām apsvērt, ka varbūt arī mums ir īstais laiks, jo tāda ideālā laika jau nebūs nekad.