Dāvids Ernštreits: Lai arī tēta manā dzīvē nav bijis, viņš vienmēr ir man klātesošs

Sākums

Latvijas Televīzija Dāvida četrdesmit piecos dzīves gados ir viņa pirmā un vienīgā darbavieta. «1996. gada 8. janvārī sākās mana darba dzīve televīzijā. Deviņpadsmit gados, pavisam vēl puišeli, mani paņēma Panorāmas sporta ziņās,» atceras Dāvids. «Mani darbā pieņēma Māris Rīmenis, viņš tobrīd bija sporta daļas vadītājs. Aldis Vaivars bija mans darbaudzinātājs. Sēdējām ar Aldi viens otram pretī. Rakstīju savus trīsdesmit sekunžu tekstus – ar pildspalvu uz dzelteni pelēkā papīra, kāds tas tolaik vēl bija un kādu atcerējos no bērnības, kad mamma (žurnāliste Velga Ernštreite – L. B.) uz tāda mājās rakstīja rakstus. Uzrakstīto pārstūmu pāri savam uz Alda galdu. Viņš visu sasvītroja un klusēdams tāpat atstūma atpakaļ – sākam no jauna!

Es ļoti agri zaudēju tēti. Man bija septiņi gadi, biju beidzis pirmo klasīti, kad viņš pēkšņi nomira.

Tolaik vēl mācījos Rīgas Amatniecības vidusskolas pēdējā, piektajā, kursā rotkaļos un gāju Universitātē sagatavošanas kursos, lai stātos žurnālistos. Žurnālistikas katedras vadītāja un mammas kādreizējā kolēģe laikrakstā Padomju Jaunatne Inta Brikše bija viņai teikusi, ka televīzijā sporta ziņās vajag jaunus čaļus. Es aizgāju un pieteicos, bija konkurss, mani paņēma. Pirmos divdesmit gadus, strādājot televīzijā, man nelikās, ka esmu blatņiks, paņemts sava uzvārda un vecāku dēļ, bet – jo vecāks kļūstu, jo dzīves tīklojums uzrādās bišķi skaidrāk, un apzinos, kas manos dzīves pamatos ielikts no vecākiem. Es nedomāju, ka tikai tāpēc mani toreiz paņēma, bet to, kas manī ielikts no ģimenes, ar gadiem apzinos arvien vairāk.