Cilvēks, kurš audzis Botāniskajā dārzā, – Uldis Kondratovičs

Lielākā acāliju kolekcija Ziemeļeiropā

Bet skaistums apkārt ir neticams. Visas iespējamās baltās, rozā un sarkanās nokrāsas, gan kruzuļaini, gan eleganti askētiski, gan lāsumaini, gan apmaloti, gan pilnīgi vienkrāsaini ziedi! Un vēl sīkziedu acālijas kā gaisīga debesmanna! Mēs varam būt lepni, jo šī acāliju kolekcija, kurā ir kopumā ap 130 šķirņu, ir lielākā ne vien Baltijas valstīs, bet pat Ziemeļeiropā.  

Kaprīzās acālijas selekcija nav nekas viegls, tā prasa desmit un pat padsmit gadu! 

Pirmās acālijas sāk ziedēt jau oktobrī, un dažas vēlīnās šķirnes nesteidzīgi raisa ziedlapas vēl maijā, bet lielākais acāliju kuplums ir tieši tagad, agrā pavasarī. Pēc ziediem un lapām var labi redzēt, ka acālijas ir rododendru mazās māsas – siltumnīcas acālija ir vēsturiski izveidojies nosaukums rododendru hibrīdiem, kas radīti no Simsa rododendra un Indijas rododendra. Dažkārt arī acālijas pašas dēvē par Simsa rododendriem. 

Latvijā tās sāka audzēt pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, taču Botāniskā dārza pirmā acāliju kolekcija kara laikā gāja bojā. Tagadējo 1956. gadā sāka veidot Rihards Kondratovičs, Ulda tēvs. Viņš arī pats radījis 26 acāliju šķirnes, lielāko daļu viens, bet dažas kopā ar citiem Latvijas rododendru selekcionāriem. Kaprīzās acālijas selekcija nav nekas viegls, tā prasa desmit un pat padsmit gadu! 

Jau no attāluma staro eleganti baltais Kārlis Sūniņš – tā esot bijusi viena no Kondratoviča seniora mīļākajām acālijām, bet pats mākslinieks bijis viņa draugs un nācis uz Botānisko dārzu gleznot. Turpat netālu spilgtā sarkanumā dižojas Ritenītis ar nevainojami apgrieztu vainagu un Māsa Kerija, kuras lāsumainie ziedkausi līdzinās maziem lilijziediem. Acāliju apbrīnotājiem parasti pat patīk tas, ka šai acālijai starp gaišajiem mēdz izspraukties arī pāris rozā ziediņi, bet Uldis pačukst noslēpumu – tā esot selekcijas kļūdiņa, kas nodevīgi izstāsta par to, kādi bijuši šīs šķirnes vecāki.