Ciemos pie Jāņa Rauzas un Elīnas Rodes: Tā ir mūsu izvēle, kas laikam sakritusi ar vecumu

1. Jūrmala–Rīga–Liepāja

Jānis: «Mūsu kopējais Liepājas stāsts ir sācies ar mani. Esmu jūrmalnieks kopš bērnības. Pieaugot sāku just tās atšķirības, ko Jūrmala piedzīvoja, ienākot naudai, un tas man sāka arvien vairāk nepatikt. Tās vairs nebija izjūtas, ar kurām uzaugu Jūrmalā. Nokļūstot Liepājā, zināmā mērā sajutos kā bērnībā.»

Elīna: «Rīgā jau arī bērni tā neiet sētā spēlēties, vairs nav tādas tradīcijas – pagalmus aizņem automašīnas, un vecāki nejūtas droši. Šeit atbraucot, dēls jau pirmajā vasarā sapazinās ar kaimiņu bērniem, ieguva vēl trīs jaunus draugus. Viņiem te ir, kur izskrieties, – vakarā desmitos pārnāk mājās, lai iekristu gultā.»

Jānis: «Negribējās puiku ierobežot Rīgas dzīvoklī. Šeit viņam ir droši, jautri, plašums.»

Elīna: «Es pati Liepāju pirms tam savās sajūtās biju saglabājusi kā vējainu pilsētu, un vienmēr jutu vēja radīto troksni. Šobrīd jau esmu pie tā pieradusi, pat vairs nedzirdu, un pilsēta man noteikti patīk. Tagad pat grūti iedomāties dzīvi bez tās. Jo vairāk laika šeit pavadi, iepazīsti cilvēkus, satuvinies, jo vairāk ir māju sajūta. Man Rīga arī patīk, bet brīvdienās noteikti esam Liepājā, un smejoties domāju, ko cilvēki vispār dara, ja viņiem nav sava dārza.»

Es piefiksēju, ka pirmos simt kilometrus visu laiku domāju par darbu, par biznesu, tad otros simt es jau pieslēdzos Liepājai un tās lietām.

Jānis: «Ja ir jautājums, kāpēc Liepāja, tad tam ir arī attāluma nozīme. Es piefiksēju, ka pirmos simt kilometrus visu laiku domāju par darbu, par biznesu, tad otros simt es jau pieslēdzos Liepājai un tās lietām. Atpakaļceļā ir tieši tāpat. Pirmo pusi ceļa es esmu ar domām Liepājā un tad pārslēdzos uz biznesu.»