Barikāžu laiks – negaidīta vienprātība grūtā brīdī

«Barikādes bija mūsu atmodas visnozīmīgākais notikums,» uzskata 1991. gada barikāžu muzeja dibinātājs un direktors RENĀRS ZAĻAIS. Ja nebūtu barikāžu, iespējams, nebūtu arī neatkarīgas Latvijas.
Gunta Šenberga
Gunta Šenberga
Foto: LETA un no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva (F64)

Tā sākās 1991. gads

2. janvāris. OMON kaujinieki ieņem Preses namu. 

Visi par šo nakti visu jau zina. Necilvēcība satrieca, skaļi lamu vārdi no alejas Raiņa bulvārī aptraipīja dzīvos un mirušos.

13. janvāris. Naktī tanki ielenc Lietuvas Republikas Augstāko Padomi, ieņem TV, radio, telegrāfu. Viļņā nogalināti 14 cilvēki. 

Pulksten 4.45 Latvijas Radio izskan LR Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieka Daiņa Īvāna uzruna tautai, aicinot pulcēties Doma laukumā, lai paustu atbalstu Lietuvai.

Pulksten 14 11. novembra krastmalā notiek Latvijas Tautas frontes rīkotā Vislatvijas protesta manifestācija. 

Latvijas iedzīvotāji sāk veidot barikādes un apsargāt Augstāko Padomi, Ministru Padomi, Radio un televīzijas centru Zaķusalā, Radio namu Doma laukumā, Rīgas telefona un telegrāfa centrāli, kā arī Rīgas tiltus.

16. janvāris.  Pulksten 16.45 pie Vecmīlgrāvja tilta tiek nošauts Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. 

Rakstnieks Miervaldis Birze šajā dienā savā dienasgrāmatā rakstījis: «Kad rakstīs atkal vienu vēstures grāmatu, kura sauksies Rīga, tajā blakus nodaļai par važiņu bruņukreklos tērpto ordeņbrāļu cīņu ar Rīgas bīskapa tādos pašos kreklos tērptajiem karakalpiem, blakus nodaļai par tiltu aizstāvēšanu pret bermontiešiem 1919. gada novembrī, kad spalgajā salā ierakumos ātri sastinga kritušie, – blakus šīm tiks rakstīta pavisam jauna, kuras virsraksts būs Barikādes Doma laukumā.

Diezin vai Eiropa jebkad tādas redzējusi – traktori, kuriem pie smagajām kāpurķēdēm vēl turas rudenī arot pielipusī mālainā zeme, grāvju racēji ar gari pastieptu kausu, piekabes ar simt gadus augušiem Latvijas priežu stumbriem, kuri šodien kā vīru krūtis arī aicināti mūs pasargāt no lodēm. Vai pārsienamais punkts Doma baznīcā ar baltu saiņu krāvumu šoreiz nebija tikpat svēts kā altāris, jo arī kalpoja dzīvībai? Rekviēms, kas baznīcā skanēja Rīgas aizstāvjiem, ne tikai Latvijas mūzikas vēsturē ierindosies godavietā. Tā būs varena glezna, kuru reiz gleznos: gaiši baznīcas logi, dzelzs siju krusteniskās barikādes laukumā baznīcas priekšā – un rekviēms.
[..]

Vakarā ziņo: Vecmīlgrāvī melnās beretes nošāvušas volgas vadītāju Robertu Mūrnieku. Var jau teikt, ka Mūrnieks gribējis uzbrukt berešu mītnei, kaut viņa ierocis bija tikai auto apaļā stūre. Tā, protams, jāapgalvo, citādi iznāk, ka nošauts tāpat, šaušanas prieka pēc.»

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Par 4 nedēļām
1 €
pirmie trīs maksājumi, pēc tam 3.99 €
Izmēģini
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā
Populārākā izvēle
Par pirmo gadu
24.49 €
pēc tam 34.99 €
Abonē
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Raksta abonements
5 €
Derīgs 28 dienas
Abonē
plus
Pieeja vienam rakstam
plus
Santa+ vide bez reklāmām
plus
Pieeja rakstam jebkurā ierīcē
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Abonē