Atcerei un atmiņai. Stāsts, kurš veltīts Aktierim Guntim Skrastiņam
Nežēlīgi pēkšņi agrā rudens lapkritī no dzīves aizgāja aktieris GUNTIS SKRASTIŅŠ. Viņa atcerei šis atmiņu un pārdomu stāsts.
Foto: Ieva Andersone
Man bija trīspadsmit gadi, kad traģiski aizgāja bojā mammiņa, un Imants mani paņēma pie sevis uz Rīgu.
«Vārdam vairs nav nozīmes. Ir palikušas tikai atmiņas. Un, kur ir atmiņas, tur ir sajūtas, bet, kur ir sajūtas, tur vārds klusē. Es stāvu uz perona un redzu, kā mans brālis iekāpj pēdējā vilcienā. Es palieku, un vilciens aiziet. Attālinās arvien tālāk un tālāk, un, lai ko es teiktu vai sauktu, brālis vienalga to vairs nesadzirdēs… Es vairs to vilcienu neredzu, tas ir aizgājis. Esmu palicis uz perona viens…» Tā Guntis teica IEVAS Stāstiem, kad rakstīju par viņa mūžībā aizsaukto brāli, aktieri Imantu Skrastiņu. Neaptverami, ka divus rudeņus vēlāk dzīve aprāvās arī Guntim un perons nu ir tukšs…
«Es agri kļuvu bārenis, un Imants man bija vairāk nekā brālis,» toreiz teica Guntis un atcerējās vecākus. «Man bija trīspadsmit gadi, kad traģiski aizgāja bojā mammiņa, un Imants mani paņēma pie sevis uz Rīgu. Kopš tā laika man ir sajūta, ka es dzīvoju kā vēja aizlauzts bērza zars, jo Taurupē mums pie mājas auga divi bērzi, un arī Meža kapos mammiņa guļ uzkalniņā zem bērza. Tur mēs apglabājām arī papu un tagad Imantu. Mums abiem visus gadus, kopš mammiņa un pēc tam paps aizgāja, viņu dzimšanas un vārda dienas, mūsu pašu dzimšanas un vārda dienas bija svarīgākie datumi, kuros abi vienmēr bijām kopā. Mēs nekad nerīkojām jubilejas balles un svinības, bet vienmēr braucām uz kapiem pie vecākiem. Viņi man nav miruši. Katru dienu viņus atceros. Vienmēr abi ar Imantu kopā gājām uz kapiem, tagad man jāiet vienam… Šausmīgs tukšums…»
Guntim vilciens saistījās ar bērnību un vecākiem. «Paps visu mūžu bija dzelzceļnieks, un 1952. gadā, kad atvēra Rīgas–Ērgļu dzelzceļa līniju, viņu pārcēla par Taurupes stacijas priekšnieku. Atceros, kā es vienmēr stāvēju uz perona un noskatījos, kā Imants ar koferīti iekāpj vilcienā un aizbrauc. Visa mana bērnība pagāja, klausoties sliežu dunoņā, un pie Taurupes stacijas pagāja manas dienas.»
Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Par 4 nedēļām
1 €
pirmie trīs maksājumi, pēc tam 3.99 €
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
Ekskluzīvas intervijas
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā
Populārākā izvēle
Par pirmo gadu
24.49 €
pēc tam 34.99 €
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
Ekskluzīvas intervijas
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā
Raksta abonements
5 €
Derīgs 28 dienas
Pieeja vienam rakstam
Santa+ vide bez reklāmām
Pieeja rakstam jebkurā ierīcē
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā