Ārsts, kurš saprot pusaudžus – bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs

Šķiet, bērnu psihiatra ŅIKITAS BEZBORODOVA vārds vairs neprasa paskaidrojumus – ārsts, kurš saprot pusaudžus un zina, kā palīdzēt arī izmisuma brīžos, kad pat vecāki un skolotāji jau paceļ baltos karodziņus. Pērn arī saņēmis balvu Latvijas lepnuma nominācijā, kuras nosaukums pasaka būtiskāko par viņu – Vairāk, nekā prasa pienākums. Psihiatrijas studijas savulaik ļāvušas labāk saprast un iepazīt arī pašam sevi.
Beāte Leja
Foto: Matīss Markovskis

Nupat ar kolēģiem bijām pajokojuši, ka kovids mainījis vēl vienu mūsu paradumu: agrāk sarunas uzsākšanai derēja laikapstākļu apspriešana, šobrīd pieklājīgi esot apvaicāties, kā nu kuram klājas pandēmijas laikā. Izmēģinu šo arī pirms sarunas ar bērnu psihiatru Ņikitu Bezborodovu, bet viņš atbildē itin raiti no galvas noskaita savu mīļāko Ārijas Elksnes dzejoli, sakot, ka tas ne vien pēdējā laikā ļoti iekritis sirdī, bet vienmēr noder kā poētiska atbilde uz jautājumu – kā tev iet? Un vispār – diezgan precīzi apraksta gan dzīvi kopumā, gan situāciju šobrīd.

Grūti darba smagumu nest,
Grūti nenest neko.
Grūti aizbēgt no pasaules,
Grūti satikt ar to.
Grūti mīlēt un grūti nemīlēt,
Vienatne grūta, un divats grūts.
Grūti, ai, grūti bērnus izauklēt.
Grūti bez bērniem būt.
Grūti diženus darbus veikt,
Grūti izšķiesties niekos,
Grūti vienmēr taisnību teikt,
Grūti melot un liekuļot.
Jaunība grūta, un vecums grūts.
Grūti nebrīvam, grūti brīvam.
Grūtums iezīsts no mātes krūts, 
Grūti – tas nozīmē – dzīvot.

– Prieks, ka dzejoli tomēr noskaitījāt ar smaidu, jo varētu jau dažādās intonācijās. Tomēr domāju – kāda jums pašam ir sajūta, dzirdot, ka tiekat dēvēts gan par ledlauzi bērnu psihiatrijā, gan par jaunās paaudzes speciālistu, par jauna laikmeta aizsācēju šajā jomā?
– Sajūtas ir ambivalentas. No vienas puses, patīkami saņemt publisku atzinību par to, ko līdz šim esmu darījis, iekšējas motivācijas vadīts.

Dziļi sirdī neapzināti jo­projām cīnos ar viltnieka sindromu un šaubām par man piedēvētajiem sasniegumiem.

No otras – man vienmēr ir piemitis tāds kā impostor syndrome. Latviski to laikam dēvē par viltnieka sindromu, kad jādomā, vai tiešām visi mani sasniegumi patiesi ir mans nopelns un mana darba augļi vai drīzāk vainojama laimīga apstākļu sakritība un šie sasniegumi nemaz nav manu spēju atspoguļojums, bet tikai veiksmes rezultāts. Tā sanāca, ka ļoti agri kļuvu par ekspertu. Rezidentūras studijas bērnu psihiatrijā pabeidzu 2015. gadā un jau pēc pusgada, kad saņēmu sertifikātu un varēju sākt praktizēt kā bērnu psihiatrs, man piedāvāja kļūt par bērnu slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītāja pienākumu izpildītāju.

– Kā lauva spēlē Cirks – pa kāpnēm stāvus augšā!
– Ļoti strauji! Tas pat īsti nav normāli, un citās situācijās, citās valstīs nekas tāds nemaz nebūtu iespējams, jo tam ir vajadzīga uzkrāta pieredze, drošības izjūta par sevi kā par speciālistu, bet šo bagāžu var uzkrāt tikai ar laiku.

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Raksta abonements - 28 dienas

1.00€ / raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt
Orģināls saturs katru dienu

3.49€ / 4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
Vismaz 365 jauni raksti gadā

34.99€ / 1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+