Andris Piebalgs: Krievijas fenomens ir tas, ka tā īsti nemeklē, ko iegūt, bet grib vājināt

Pieturzīmes

•  Dzimis 1957. gada 17. septembrī.
•  Fiziķis, darba gaitas sācis kā fizikas skolotājs, pēc tam bijis skolas direktora vietnieks un direktors dzimtās Valmieras 1. vidusskolā. 
•  Viens no partijas Latvijas ceļš dibinātājiem, partijas Vienotība biedrs.
•  Deviņdesmitajos gados bijis tautas izglītības ministrs un finanšu ministrs.
•  Bijis Latvijas vēstnieks Igaunijā un vēstnieks Eiropas Savienībā. 
•  Eiropas Komisijas Enerģētikas komisārs (2004–2010), Eiropas Komisijas Attīstības komisārs (2010–2014).
•  2007. gadā atzīts par Gada cilvēku Latvijā.
•  Precējies, sieva Anda ir ārste. Triju pieaugušu bērnu tēvs, nu jau arī vectēvs.

Neredzu, ka šajā situācijā Putins būtu veiksminieks, un parasti tādās reizēs seko galma apvērsums. Manā skatījumā – tas ir neizbēgami.

– Daži cilvēki, kuriem pirms šīs intervijas teicu, ka tiksimies, vaicāja: bet ko viņš tagad dara? Tātad – ar ko jūs šobrīd nodarbojaties? 
– Esmu profesors Eiropas Universitātes institūtā, kas atrodas Florencē, lasu lekcijas, vadu pētījumus, kas saistīti ar gāzes sektoru, oglekļa atdalīšanu. Ir arī citi projekti – esmu Starptautiskās metāna emisiju observatorijas uzraudzības padomes priekšsēdētājs, nedaudz kaut ko daru tā sauktajā Globālajā fondā, kur nodarbojamies ar finansiālu palīdzību medicīnai. Un vēl ir organizācija Gain, kas saistīta ar pārtikas ķēžu izveidi, tur esmu uzraudzības padomē. Izņemot darbu Florencē, par kuru saņemu atalgojumu, pārējie ir sabiedriski darbi. 

– Florence nav pati sliktākā vieta!
– Nav gan! Universitāte ir nedaudz augstāk kalnos, bet Florence – lejā, skats ir brīnišķīgs. Bet ir arī mīnusi – vasarā tur ir ļoti karsts, savukārt ziemā apkures sistēma nav tāda kā šeit – ir ļoti auksti, universitāte atrodas vecā klosterī, tur nav paredzēta apkure. 

– Būdams fiziķis un skolotājs, nekur tālu no savas pedagoga būtības neesat ticis. 
– Protams. Tikai citā līmenī. 

– Gatavojoties mūsu sarunai, pārlasīju jūsu interviju IEVĀ pirms sešiem gadiem. Jums vaicāja, vai pasaule tiešām kļūst drošāka, kā apgalvojāt vēl pirms kāda laika. Atbildējāt: «Ar šo optimistisko uzskatu es pārsteidzos, bet toreiz vēl nebija kara Ukrainā un arī Sīrijas konflikts nebija tā attīstījies kā šobrīd. Kamēr šie konflikti nav atrisināti, pastāv apdraudējums arī mums.» Tagad, pēc sešiem gadiem, atkal varētu teikt to pašu.